Caur ērkšķiem uz lilijām. Aizkraukliete Jeļena Ansone: es dzīvoju šodienai

Jeļena dzimusi Krievijā, taču no sešu gadu vecuma dzīvo Latvijā. Meitenīti vajāja veselības problēmas, varbūt tas arī bija iemesls, kāpēc tēvs no viņas atteicās un no ģimenes aizgāja. Ar Jeļenu visu laiku kopā bija vecmāmiņa, jo mamma ar brālīti ļoti bieži uzturējās slimnīcā. Jau no mazotnes starp māti un meitu ir dziļa plaisa, kuru diemžēl nevar aizdarīt. Jeļena vēl arvien grib satikt tēvu, taču līdz šim meklējumi nav devuši rezultātu.
“Mums iestāstīja, ka Latvijā ir ļoti laba dzīve,” teic Jeļena, jautāta, kā te nokļuva. Par ģimenes, kurā auga pieci bērni, dzīvesvietu kļuva Sece. Skolas gaitas jubilāre sāka Jaunjelgavā. Lai nokļūtu līdz autobusu pieturai un pagūtu uz Bauskas autobusu, bija jāmēro deviņi kilometri kājām. Dažkārt gāja viena pati, dažkārt — ar vecāko brāli. Meitenei grūti bija brālim tikt līdzi gan slimo kāju dēļ, gan arī apģērba un apavu dēļ, jo tie bija par lielu. “Kā vieni, tā otri tika pirkti kādu izmēru lielāki, tā kā bērni ātri aug. Taču es augt nesteidzos,” smej Jeļena. “Dzīvojām internātā. Es skumu un ilgojos pēc mājām, raudāju, man pietrūka mammas. Sāpēja, ka mammai nebiju vajadzīga. Bija tā, ka sestdienas pēcpusdienā atbraucu mājās un svētdienas vakarā, lai no rīta nebūtu ļoti agri jāceļas, aizbraucu atpakaļ uz skolu. Nezinu, kāpēc mūs nelaida Seces skolā, uz turieni būtu tuvāk...” Kad jubilārei bija 14 gadu, mūžībā aizgāja vecmāmiņa, vistuvākais cilvēks viņas dzīvē: “Ja ne vecmāmiņa, es nezinu, kur es būtu un kas ar mani notiktu. Pēc gada nomira brālis, jutos briesmīgi, vairs nebija, ar ko parunāt...”