Būt daļai no risinājuma

Vakar apritēja trīs gadi, kopš Krievija iebruka Ukrainā. Biedējošs laiks, kas atgādina, ka jau vairāk nekā 1000 dienu tepat kaimiņos cieš cilvēki.

Atminos brīdi, kad uzzināju satraucošos jaunumus. Tā bija ceturtdiena, tikko biju aizvedusi dēlu uz bērnudārzu, kad telefonsarunā ar vecomāti uzzināju, ka krievi iebrukuši Ukrainā. Lielākā dienas daļa pagāja informācijas meklēšanā, bailēs par kaimiņos notiekošo un to, kā tas skars mūs. Šķita, ka aktīvā karadarbība ilgs vien dažas dienas. Tā pārvērtās nedēļās, mēnešos un nu arī gados.

Tas, kas savulaik izraisīja vislielākās emocijas, nu ir kļuvis par pašsaprotamu ikdienu. Daudzi ir noguruši no kara, dusmīgi par visām no tā izrietošajām sekām. To var saprast. Kopš kara sākuma periodiski jūtu trauksmi. Citreiz tā uznāk negaidot, brīžos, kad cenšos iemigt, sāku fantazēt, ko darītu sirēnu gadījumā, kur skrietu, slēptos, ko censtos paņemt līdzi. Iepriekš lidaparātu skaņas debesīs bija izklaide, tagad ikreiz skrienu pie loga. Jūtu nepieciešamību gūt vizuālu apstiprinājumu, ka tas ir sabiedroto lidaparāts. Es pat nespēju iedomāties, kā dzīvo un jūtas cilvēki Ukrainā.

Pēdējos trīs gadus mēs esam liecinieki globālām pārmaiņām, kas ietekmē ne tikai Ukrainu, bet arī mūs. Karš vairs nav tikai tālu notikumu ķēde, ko mēs redzam ekrānos — tas ir kļuvis par realitāti, kas ir klāt katrā sarunā, katrā lēmuma pieņemšanā, ekonomiskajā izvēlē. Viens cilvēks, viena valsts, viens diktators, kuram ir spēja novest pasauli līdz haosa robežai.

Mēs redzam karu no tāluma mūsu komforta zonā. Mums ir iespēja apstāties, veidot domas un pieņemt lēmumus, ko darīt tālāk. Kā ir tiem, kas ir tiešā frontes tuvumā, kas viņus spēj piecelt katru dienu un palīdz dzīvot? Ir jautājums par mūsu līdzatbildību. Vai mēs atbalstām Ukrainu tik ilgi, cik nepieciešams, vai arī mēs varam atļauties “nogurt” no kara stāvokļa? Mums kā sabiedrībai, kas runā par demokrātiju un brīvību, jāspēj noturēt šo vērtību svaru pret Krievijas autoritāro režīmu.

Viena cilvēka ambīcijas var jūtami ietekmēt pasauli. Ja mēs to pieļausim, kā tad aizsargāsim sevi, savas ģimenes un pasauli kopumā no šādas haosa spirāles atkārtošanās? Mums jāuzņemas atbildība, jāspēj rīkoties kopā, neļaujot šādām ambīcijām novest pie jauniem konfliktiem. Arī mēs varam kļūt par daļu no risinājuma, ne tikai novērotājiem.

Brīvības cena ir augsta, ukraiņi to maksā par mums visiem. Ļoti ceru, ka pēc gada karš būs pagātnē, tā vietā mēs runāsim par ukraiņu tautas varonību un uzvaru pār agresoru.