Burvju nūjiņa bez vajadzīgā spēka

Domāju, ka ļoti daudzi gaidīja, kā beigsies ASV prezidenta Donalda Trampa telefonsaruna ar kara noziedznieku Putinu, kas pēc Trampa vārdiem vēstīja teju miera sākumu. To darīju arī es. Tramps jūtas apmierināts, grūti pateikt par Putinu, bet pārējie īsti nē, jo miera balodis debesīs nav pacēlies. Putins esot piekritis daļējai pagaidu uguns pārtraukšanai un devis rīkojumu uz 30 dienām apturēt uzbrukumus Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Savukārt Ukraina tajā pašā laikā ziņo par tās uzbrukumiem civilajiem objektiem.

Situācijā, kad pārsvaru karā nav guvusi neviena no pusēm, grūti iedomāties, ka tik vienkārši varētu pārtraukt bruņotu konfliktu. Tai jābūt ļoti spēcīgai “burvju nūjiņai”, kas uzbrucējam uzreiz liktu atkāpties. Vismaz Tramps tāds nebija. Bail gan pat padomāt, kas notiks, ja tomēr neatradīsies veids, kā pārtraukt šo karu, jo ir arvien lielākas bažas, cik ilgi Ukraina to spēs izturēt. Piekāpšanās gan ir scenārijs, ko nepieļauj ne paši ukraiņi, ne pārējā saprātīgi domājošā pasaules daļa. Tas nozīmē iznīcināt Ukrainas valsti, ko Putins jau noniecināja pirms kara sākuma. Grūti arī iedomāties nākotnes scenāriju, ja miera cena varētu būt Ukrainas atteikšanās no konkrētām teritorijām, zemes bagātību ieguves vietām, vai citām iespējām. Nekas tāds neveicinās mieru ne šajā valstī, ne pasaulē, jo cilvēkos gruzdēs naids, ko ar netaisnīgiem noteikumiem tikai vēl vairāk uzkurinās.

Kara sākumā daudzi cerēja un ticēja, ka tas nebūs ilgi, bija jau plāni, kā palīdzēt Ukrainai atkopties pēc tā beigām. Tomēr pagājuši vairāk nekā trīs gadi, un iebrucēji joprojām plosa šo valsti. Tik daudz iznīcinātu cilvēku abās pusēs, sakropļoti likteņi, izpostītas pilsētas un ciemi. Kā vārdā? Ukrainas kara sākumā kāds paziņa Krieviju salīdzināja ar milzu astoņkāji, kurš var mierīgi šķietami sēdēt savā alā, bet nemitīgi vēro citu vājās vietas, ik palaikam savus taustekļus stiepjot svešās teritorijās. Tā tas bijis gadsimtiem ilgi, jo mierā šī valsts nespēj dzīvot. Cik daudz laba tā pati Krievija ar izlietotajiem līdzekļiem šajā karā varētu paveikt savas valsts attīstībai, bet nē — varas izrādīšana ir svarīgāka. Tam visam “apakšā”, visticamāk, ir savas ekonomiskās un stratēģiskās intereses, pašiem krieviem un pārējai pasaulei “mālējot acis” ar ko citu.

Spilgti atceros laiku pirms vairākiem gadu desmitiem, kad dzīvojām aukstā kara laikā, gatavojoties iespējamajam apdraudējumam. Diemžēl šobrīd notiek kas līdzīgs. Neraugoties uz piedzīvoto skarbajos padomju gados, zināms cilvēks atzina, ka nodzīvojis labu mūžu, bet par savu bērnu nākotni ir bail. Tik nestabila situācija pasaulē kā šobrīd, sen nav bijusi. Kāda tā būs pēc laika, grūti pateikt, bet šķiet, ka zemei pāri veļas milzīgs agresijas, neiecietības un naida vilnis. Vai pietiks prāta un spēka to apturēt?