Abonē e-avīzi "Staburags"!
Abonēt

Augstuma izaicinājums bijušajā ūdenstornī Ogrē

IESAKA SIGNE MUCENIECE no Aizkraukles

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pērnā gada rudenī ar kolēģiem bijām pārgājienā Ogrē. Tieši ap to laiku atklāja objektu “Tornis Ogre”, kas ir klinšu kāpšanas siena, kuras pamatā ir kādreizējais ūdenstornis. Viena kolēģe tur jau bija izmēģinājusi kāpšanu, tādēļ ieteica to arī pārējiem. Toreiz piegājām klāt, paskatījāmies. Izskatījās interesanti, tomēr nemēģinājām, jo jau bija konkrēts pasākuma maršruts. Tagad, iestājoties siltākam laikam, ar ģimeni vēlējāmies brīvdienās kaut kur aizbraukt. Izvērtējot iespējas tuvākajā apkaimē, nosliecāmies par labu Ogrei, kurā ir daudz izklaides iespēju, turklāt Lieldienu pastaigā ievēroju kāpšanas torni un atcerējos plānu pamēģināt kāpšanu, tādēļ devāmies ceļā. Nolēmām, ja izdosies — forši, ja nepatiks, nekas, iesim pastaigāties pa Ogres Zilajiem kalniem.

Kad ieradāmies, pirmajā brīdī viss šķita sarežģīti. Iepriekšēja rezervācija un apmaksa jāveic aplikācijā “BOOKLA”. Turklāt uz vietas trenējās — pēc izskata tādi nopietni vīri ar lielu pieredzi kāpšanā. Likās, ka šoreiz nav lemts un ka bērniem būs pa spēkam, taču nolēmām apiet apkārt un pavērot kāpējus. Apejot tornim otrā pusē, ieraudzījām bērniem domātu kāpelēšanas sienu, kurai nav nepieciešami stiprinājumi. Kamēr dēls kāpelēja, mūs uzrunāja sieviete, vaicādama, vai puika nevēlas pamēģināt ko nopietnāku. Kā izrādījās, viņa ir torņa darbiniece, palīdzēja veikt apmaksu aplikācijā un drošināja mūs kāpšanas laikā. Viena kāpšanas reize maksā 5 eiro, bērniem līdz septiņu gadu vecumam — bez maksas. Ir iespēja pakalpojumu izmantot konkrētu laika periodu. Sešgadīgā meita Līva uzkāpa trīs vai četru metru augstumā, astoņgadīgais dēls Miks tika nedaudz tālāk par torņa trešdaļu, kas varētu būt kādi astoņi metri. Stāvot uz zemes, izskatījās viegli, domāju, ja jau esmu šeit — jāpamēģina. Uzkāpu tikpat, cik Līva, un sapratu, kur ir problēma. Tu apzinies, ka nevari nokrist, tev ir sasaiste, viss ir droši, bet tajā brīdī liekas, ja atlaidīsi rokas, viss — būs pasaules gals! Ir grūti pārvarēt psiholoģisko barjeru, kas radusies galvā. Ir forši pamēģināt, bet, ieplānojot šo galamērķi, jārēķinās, ka kāpšana var arī neizdoties, kā domāts. Kāpšana nav tik daudz fiziski, cik mentāli grūts izaicinājums. Gan trenere, gan vēlāk mans brālis, kurš ar klinšu kāpšanu aizraujas nopietnāk, teica, ka tā sajūta, bailes, pazūd tikai praksē — darot. Tādēļ noteikti nemetīsim plinti krūmos un vēlreiz mēģināsim kāpt. 

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Staburags.lv komanda.