Ar mīlestības gaismu sirdī

Jaunjelgavieti Aniku Vaivadi iepazinu ar sociālo tīklu starpniecību, kur viņa dalījās Ziemassvētku dāvanu gatavošanas priekā savai ģimenei. Kā viņa pati raksta — katrā pašas adītajā zeķē un iešūtajā vīlītē ielikts sirds siltums un mīlestība pret savējiem, ko jūtu. Tās ir vērtības, ko Anikai iemācījuši vecāki un vecvecāki, un viņai tās gribas dāvināt ikvienam ne tikai Ziemassvētkos, bet arī šajā sarežģītajā laikā.
— Katru gadu īpaši domājat, kā iepriecināt citus svētkos?
— Protams, bet šogad sevišķi, jo nekur daudz aizbraukt nevar un dāvanas tikai pirkt arī nav vēlmes. Šogad nolēmu savus mīļos “apadīt”, un tagad tam ir vairāk brīvā laika, jo nestrādāju algotu darbu. Vīrs jau smaida, ka es tikai katru dienu “purinot” adatas, bet ir prieks par paveikto. Rokdarbos pārņemu stafeti no savas omammas, kura ir jau aizsaulē, jo iepriekš viņa katru gadu mūs apadīja. Turklāt viņas darbos pamatā bija tieši tas raksts, ko tagad izmantoju arī es. Tas ir ļoti vienkāršs, bet glīts. Zinu, ka tādējādi viņa ir man līdzās un arī mani mīļie novērtēs, jo tik ļoti pietrūkst omammas zeķu. Viņa bija tā, kura man iemācīja adīt zeķes, jo skolā kaut kā tas nepadevās. Tagad esmu uzadījusi veselu maisu ar zeķēm, jo saime man liela — vecāki, divi brāļi ar ģimenēm, četri dēli, no kuriem abiem vecākajiem jau ir savas otrās pusītes.
— Četri dēli un nevienas meitiņas, ko pucēt!
— Pati varu pucēties, turklāt man ir vedekliņas! Arī puišiem tiek kas skaists, un adītas zeķes mūsu ģimenē valkā labprāt. Tās lietas, kur esi ielicis savu sirdi, darbu, arī citi novērtē, bet veikalā nopirkta lieta dažkārt paliek stāvam skapja plauktā. Atceros, kad vēl omamma bija dzīva, mēs, visa lielā saime, zinājām, ka Ziemassvētkos būs viņas adītās zeķes, un ar nepacietību gaidījām, kādas tad katram šoreiz.