imants@staburags.lv
Mēs Latvijā nevaram lepoties ar augstiem ūdenskritumiem, greznām pilīm, bet mūsu spēks un lepnums ir pašu rokām paveiktais, izveidotais un citus iedvesmojošais. Daudzevas vārds jau vairāk nekā divdesmit gadu ir nesaraujami saistīts ar Agritu Laizāni, viņas “Gundegu” daiļdārzu, kuru skatīt brauc no visām Latvijas malām.
Pēdējos divpadsmit gadus dārzu veido rūpīgi plānojot, kas kur augs. Sākumā iepretī mājas ieejai sastādīja skujeņus.
Lai arī viņa ik pa laikam saka, vairs nav spēka un laika to kopt, tomēr ik gadu tajā iedzīvojas pa jaunam stādam, puķei vai kokam.
Jūnija otrajā pusē dārzs vēl gaida savu lielo ziedēšanu. Uz to laiku jau pieteikušās tūristu grupas, kuras dārzā pārsvarā nonāk, pateicoties tūrisma operatoriem. Tie maršrutā iekļauj tuvākās apskates vietas, tajā skaitā Staburagu, un pa ceļam iegriežas “Gundegās”. Saimniecei tad jāstāsta, kādi augi te aug, kā kurš kopjams. Dārzs nosacīti sadalīts divās daļās — no vārtiem pa kreisi aug viss skaistumam, pa labi — praktiskā puse — ogas, augļi. Vienas no jaunākajām iemītniecēm dārzā ir hortenzijas. Arī tām ziedēšanas laiks vēl priekšā. Toties jau tagad priecāties var par zantedešijām jeb dārza kallām. Līdzās tām lilijas, kuras, par laimi, izdevās nosargāt aukstajā pavasarī. Otro gadu dārza stūrī aug interesantā paulonija, saukta arī par princešu koku. Pamazām nozied vasaras dālijas, puķes, kuru forma un krāsa ierasti vēsta par rudens tuvošanos. Pamazām savus krāšņos ziedus ver rozes.
Praktiskajā pusē labi iedzīvojušās krūmmellenes, zari pilni ogām. Kopā ar Agritu virzāmies uz mājas pusi un ejam garām šķūnim, kura sienu apklājis augs ar lielām platām lapām. Tas saukts par pīpjukoku. Ja ieskatās zem lapām, var pamanīt savādus tumšus ziedus, kuru forma atgādina izliektu pīpi.
Lai arī dārzs ir teju perfekts, Agrita saka, ka, gaidot ciemiņus, tas vienmēr jāsakopj. “Esmu darītāja, runāju maz,” saka dārza saimniece. “Kaimiņi man jautā, vai vispār guļu vai tikai strādāju? Dārzs ir mana sirdslieta. Viegli nav, jāapmēslo, jāpiegriež, jāravē, jālaista. Pārsvarā viena tieku galā, reizēm vīrs nāk palīgā, zāli nopļauj. Līdz ar to vasarā uz ilgu laiku prom neaizbraukt. Nesen ar vīru nosvinējām 40 gadu kāzu jubileju — pasēdējām dārzā, priecājāmies par kopīgi paveikto.”
Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.
Reklāma