Aizkraukles rajona partnerības teritorija ir pašpietiekama ar pienu, bet nepietiek dzīvnieku izcelsmes produktu

Biedrība “Aizkraukles rajona partnerība” interesentus pulcināja uz projekta “Ceļā uz pašpietiekamu teritoriju” noslēguma pasākumu.

Projekts “Ceļā uz pašpietiekamu teritoriju” ir starpteritoriālais sadarbības projekts, kas īstenots kopā ar četrām partnerībām — Bauskas rajona lauku partnerību, partnerību “Kaimiņi” un Preiļu—Līvānu novadu partnerību “Kūpā” un Aizkraukles rajona partnerību. Tā mērķis ir vietējo pārtikas resursu apzināšana, īso piegādes ķēžu attīstība un kopienu pašpietiekamības veicināšana. Tas ir vēl iepriekšējā finansējuma — 50 000 eiro — projekts un ilga divus gadus. No Aizkraukles rajona partnerības šī projekta vadītāja ir Ilvija Ašmane.

Maza virzība ir uzvara

Kādas tad bija projekta aktivitātes? Projekta sākumā tika veikts pašpietiekamības pētījums. Katrā teritorijā norisinājās divas apaļā galda diskusijas, kā arī tika rīkoti vairāki izglītojoši klātienes un neklātienes semināri. Uz katru projekta partnera teritoriju notika pieredzes apmaiņas braucieni, un katrā teritorijā bija vietējo produktu lietošanas uzturā veicināšana.

Bauskas rajona lauku partnerības valdes priekšsēdētāja Jolanta Kalinka pastāstīja, ka apaļā galda diskusijās pulcināja ražotājus, pašvaldības iepirkuma daļas, Lauku konsultāciju centra pārstāvjus. Tika uzklausītas visas puses un apspriestas ikdienas problēmsituācijas — kas būtu jādara, lai vietējais produkts veiksmīgāk nonāktu skolu, bērnudārzu un slimnīcu galdā. Kā galvenā problēma tika minēta, ka publiskajos iepirkumos ir diezgan negodīgi uzņēmēji, kas savāc nepieciešamos dokumentus no bioloģiskajām saimniecībām, bet no šīm saimniecībām neko neiepērk. Otra problēma ir, ka šīm iestādēm nemaz tik daudz produktu nevajag un zemniekam nav izdevīgi mērot tālāku ceļu, lai pastāvīgi piegādātu dažus kilogramus svaigas produkcijas. Šo diskusiju ieguvums ir mājražotāju biedrības izveidošana, un tikko iesniegts projekts produktu virzībai tirgū. “Maza virzība ir, un tā jau ir uzvara. Tā dzimusi šajā projektā, pārvērtības nevar gaidīt ātri un uzreiz. Es ļoti ceru, ka projektu atbalstīs,” saka Jolanta Kalinka.

Lielajiem ražotājiem nav izdevīgi

Preiļu-Līvānu partnerības “Kūpā” projektu vadītāja Baiba Vucenlazdāne sacīja, ka diskusijas tika rīkotas gan Preiļu, gan Līvānu novadā un tajās piedalījās vietējie zemnieki, pārstrādātāji, pašvaldību pārstāvji, iepirkumu veicēji, ēdinātāji un iestāžu vadītāji. Baiba Vucenlazdāne diskusijas vērtē kā produktīvas. Lielākā problēma ir, ka pašvaldības ir diezgan ierobežotas no likumiskā viedokļa — ir šķēršļi, kas paredz dokumentu esamību, iepirkumu sliekšņi, kas liedz startēt, ēdinātājiem tās ir uzskaites, otrreizējās izmantošanas iespējas u. c. Kā ražotāji, tā iepirkumu speciālisti atzīst, ka likumdošana ir sarežģīta, kas attur piedalīties iepirkumos, jo liekas, ka prasības nav izpildāmas. Arī šajā Latgales pusē izkristalizējusies tā pati problēma, kas citviet — lielajiem ražotājiem nav izdevīgas mazas piegādes. Tā būtu laba iespēja vietējiem cilvēkiem, bet pietrūkst savstarpējās uzticēšanās — nav pārliecības, ka izaudzēto nopirks. Tāpēc vajadzīga gan uzticēšanās, gan komunikācija un sadarbība, jo bez tā nekur tālu netiks.

Augšdaugavas novada partnerības “Kaimiņi” koordinatore Inga Krekele nebija tik optimistiski noskaņota. Iemesls — Augšdaugavā nespēj uzticēties un sadarboties. Līdz ar to jāveic iepirkumi no citurienes.

Pēc Aizkraukles rajona partnerības administratīvās vadītājas Aldas Pauras teiktā, arī te tik labi neveicās. Izaicinājumu ir daudz, ar kuriem varētu tikt galā, bet sadarbības process ir smagākais. Arī ģeopolitiskā situācija liek būt pragmatiskākiem un apdomīgākiem. Vēl viena problēma ir jaunās paaudzes audzināšana, jo jaunieši ēd citādāk un ir tālu prom no zemes — par lauksaimniecību neinteresējas.

Pārējo reģionu pārstāves atzina, ka bieži esot tā, ka vietējais produkts konkrētā vietā nav cieņā, to novērtē ārpus pagasta, novada vai pat Rīgā.

Var iztikt bez ievestajiem produktiem

Partnerību pārstāves informēja sanākušos arī par pārējām projekta aktivitātēm — semināriem, darba grupām, pieredzes apmaiņas braucieniem, meistarklasēm. Piemēram, Baiba Vucenlazdāne no Preiļiem pastāstīja, ka semināra, kurš notika martā, iespaidā ticis izveidots jauns kooperatīvs. Trīs jaunas lauksaimnieces nodibināja kooperatīvu “Latgales dabas dots”. No maija viņas Preiļu novada skolām, bērnudārziem, sociālajiem centriem piegādā vietējos dārzeņus. “Viss ir iespējams, vajag tikai gribēt. Šis projekts šajā ziņā deva lielu ieguvumu,” teic Baiba Vucenlazdāne. Viņa sacīja, ka šaubas mākušas arī ēdinātājus — kā paēdināt tikai ar vietējiem produktiem. Talkā nācis Preiļu tehnikums, kur ēdinātājiem tika organizēts praktisks seminārs, kurā tika runāts gan par sanitārajām normām, gan arī, kā ēdienu sagatavot, lai to nevajadzētu izmest. Savukārt z/s “Kotiņi” vadīja meistarklasi, rādot, ko pagatavot no vietējiem produktiem, aizstājot, piemēram, rīsus. Meistarklasē tika pagatavotas pupiņu kotletes, pankūkas no trīsgraudu un zirņu miltiem, deserts no miežu putraimiem. Tā bija iespēja izmantot vietējos, nevis ārzemju produktus. Seminārs bija arī labi apmeklēts.

Pieredze ceļā uz pašpietiekamu teritoriju gūta, apmeklējot arī citas valstis — Slovēniju, Itāliju, Somiju, Zviedriju, Lietuvu, Poliju. Ar skolām un īsajām piegādes ķēdēm strādā arī Slovēnijā. Lietuvā ar vairāku projektu starpniecību izdevies sakārtot kopienas virtuves — ir publiskā virtuve, un jebkurš var nākt gatavot un pārstrādāt produktus, piemēram, smalcināt dārzeņus. Vietējie ražotāji tiek atbalstīti arī Polijā, bet attīstītākajās valstīs veiksmīgi darbojas REKOring princips. Tas ir Somijā radīts tirdzniecības modelis un burtiskā tulkojumā nozīmē “godīga tirdzniecība”. Tas paredz daudz īsāku ķēdi starp patērētāju un ražotāju — ar “Facebook” starpniecību notiek produktu priekšpasūtīšana un vienošanās par piegādi. Pēc B. Vucenlazdānes teiktā, tas jau darbojas Preiļos, ko ieviesis “Latgales dabas dots”.

Baušķeniece Jolanta Kalinka bilda, ka Bauskā rīkots vietējo produktu lietošanas uzturā veicināšanas pasākums ar degustācijām un tirdzniecību, uz kuru tika aicināti mājražotāji. Viņiem patika tas, ka savstarpēji iepazinās, un atzina, ka šādiem pasākumiem vajadzīga regularitāte, lai cilvēki pierastu, ka konkrētā dienā varēs nopirkt mājražotāju produkciju. Bauskā šādas iespējas nav, jo vietējie ražojumi nonāk Rīgas Centrāltirgū. “Iniciatīvai jānāk no ražotājiem, un mēs mēģinām viņus iekustināt,” saka J. Kalinka. Tirdziņam nav jābūt lielam, bet regulāram.

Projekta posms noslēdzies, ir izvērtēti tā ieguvumi, kā arī apzināti vājie posmi. Katrā ziņā darbs šajā jomā turpināsies jaunos projektos.

Aizkraukles novadā — 15 kultūras

Ar apjomīgo pētījumu par pārtikas pašpietiekamību iepazīstināja Latvijas Agroresursu un ekonomikas institūta pētniece Agnese Hauka.

Pētījuma mērķis bija saprast, vai spējam savas teritorijas apgādāt ar vietējo pārtiku. Analizējot Aizkraukles, Bauskas, Preiļu, Līvānu un Augšdaugavas novadus, secināts, ka teritorijā kopumā ir daudzveidīgs dārzeņu klāsts, tiek audzētas 19 kultūras, bet šī daudzveidība ir atšķirīga dažādos novados. Vislielākā daudzveidība ir Bauskas novadā, kur tiek audzētas 18 kultūras, savukārt Aizkraukles novadā — 15.

Aizkraukles novadā iedzīvotāju pārtikas groza nodrošināšanai gadā būtu nepieciešamas 7542 tonnas dārzeņu. Teritorijā tiek izaudzētas 8693 t dārzeņu, kas novada pašnodrošinājumam ar dārzeņiem teorētiski apjoma ziņā pietiktu. Tomēr, ja tiek vērtēta dārzeņu daudzveidība, tad situācija mainās, un vairumā dārzeņu kultūru, izņemot kartupeļus, ir vērojams deficīts. Lai Aizkraukles rajona partnerības teritorija kļūtu pašpietiekama ar vietējiem augļiem un ogām, tai būtu jāpalielina ogulāju platības par vismaz 750 ha, ābeļu stādījumi — par vismaz 100 ha, bumbieru stādījumi — par 210 ha un pēc izvēles dažādu augļu un ogu stādījumi, lai nodrošinātu ogu pārstrādes produkciju (672 t) un aizstātu importētos augļus (684 t). Aizkraukles rajona partnerības teritorija ir pašpietiekama ar pienu, bet ir nepietiekams dzīvnieku izcelsmes produktu — olu, vistas gaļas un cūkgaļas — apjoms. Tomēr kopējais saražotās gaļas apjoms (9151 t) pilnībā spētu nodrošināt pārtikas grozā aprēķināto gaļas apjomu (1307 t).

Sieri, sama zupa un sidrs

Tā kā projekta noslēgums iegadījās pirms vasaras saulgriežiem, vietējie produkti tika prezentēti Jāņu noskaņās.

Šie svētki nav iedomājami bez siera, un to piedāvāja z/s “Bļodiņas” saimniece Inese Stičinska. Siera ritulis tika siets arī “Kalna Ziedu” dārzā. Ar karstu sama zupu cienāja aizkraukliete Ilze Odiņa. Ilze bija pagatavojusi arī saldos našķus ar zemenēm un rabarberiem. Ar smiltsērkšķu pārstrādi nodarbojas Irita Riekstiņa no Iršiem. Kāds jaunums allaž ir Skrīveru pārtikas kombinātam, un Keita Lūse bija atbraukusi ar “Gotiņām”, kam biešu aukstās zupas garša.

Jānis Bērziņš, kas pazīstams ar “Jāņa kūpinātavas” vārdu, galdā lika zivju un gaļas kūpinājumus. Jaunums — liofilizēts sams. Tas ir veids, kā produktu var saglabāt ilgāku laiku. To, ka no tādiem ikdienišķiem dārzeņiem kā bietes, burkāni un citi, var pagatavot gardas un interesantas uzkodas, pārliecināja aizkraukliete Lolita Smirnova. Dabas veltes savā produkcijā izmantojušas koknesietes Gita Tenisa un Anta Kučere.

Ar svaiga medus burciņām ceļu uz “Kalna Ziediem” bija mērojis Mārtiņš Liepa no Seces. Savukārt daudzesietes Gunas Rubenes piedāvājuma klāstā bija “Tālavas” sidrs.

Fotogalerija no pasākuma ir šeit: https://staburags.lv/aizkraukle-projekta-nosleguma-vietejie-razotaji-piedava-nogarsot-novada-razotos-produktus/

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.