Izlasot 11. februāra “Staburagā” rakstu “Lai tā nenotiek ar citiem!”, gribu atklāt arī savu “pieredzi”.
Izlasot 11. februāra “Staburagā” rakstu “Lai tā nenotiek ar citiem!”, gribu atklāt arī savu “pieredzi”.
Arī man bija saskare ar Aizkraukles neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Pērn rudens pusē kādā brīvdienā, no rīta pieceļoties, sāku streipuļot, ļoti reiba un sāpēja galva. Laiciņu pasēdēju, bet labāk nekļuva, tikai palika slikta dūša.
Nobijos, jo dzīvoju viena. Nolēmu zvanīt “ātrajiem”. Izstāstīju savu vainu, un pirmais, ko man atbildēja, bija: “Ja tas nebūs dzīvībai bīstami, jums par izsaukumu būs jāmaksā septiņi lati!”. Tā arī saruna beidzās, jo man nebija lieku septiņu latu! Ar draudzenes palīdzību pati gāju uz “ātrajiem”. Gaitenī aiz durvīm ieraudzīju četras darbinieces, viena iznāca aprunāties. Iereģistrēja mani žurnālā, izmērīja asinsspiedienu, par to bija jāmaksā 50 santīmu.
Lūdzu, lai palīdz. Atbilde skanēja: “Esmu medicīnas māsa, nekādas receptes nevaru rakstīt. Ja gribat, lai pasaucu ārstu, jums jāmaksā četri lati!”. Nekādas zāles tā arī neiedeva, arī injekciju nē. Gāju mājās. Labi, ka tuvumā ir aptieka. Tur mani nomierināja, nopirku zāles un toreiz laimīgi atgriezos mājās, bet varēja notikt arī citādi. Tāda, lūk, šodien ir medicīnas darbinieku palīdzība.
Diāna Dziedātāja Aizkrauklē
