Kā mainās dzīve aprūpes centros

Saspiestība, vientulība, vietu trūkums – tās ir tikai dažas no problēmām, kas novērotas sociālās aprūpes centros (SAC) Latvijā un kuras publikācijā “Kad visiem būs cienīgas vecumdienas?” izgaismoja “Latvijas Avīze” 27. marta numurā. Kā tās risina dažādos Latvijas reģionos, un ar kādiem izaicinājumiem sastopas novadu laikrakstu apciemotie aprūpes centri?

Līga Aija Lagzdiņa

Laikraksts “Zemgales Ziņas” stāsta par Aivara pieredzi. Viņš Ozolnieku pašvaldības sociālās aprūpes centrā “Zemgale” sākotnēji plānojis padzīvot tikai dažus mēnešus, taču šogad aprit jau 20 gadi, kopš šī vieta kļuvusi par viņa mājām. Daudzi iemītnieki apzinās, ka atgriešanās ierastajā vidē vairs nav iespējama, tāpēc izvēlas par labu pastāvīgai dzīvei aprūpes namā. Lai gan pansionāti daudziem kļūst par mājām līdz viņu mūžu galam, sabiedrībā joprojām pastāv dažādi priekšstati par šīm iestādēs.

Viens no veidiem, kā Gulbenes SAC “Jaungulbenes Alejas” cenšas mazināt aizspriedumus par dzīvi aprūpes namos, ir daloties ar iemītnieku ikdienas gaitām sociālajos tīklos. Arī ārzemju mediji norāda, ka sociālo tīklu izmantošana kļūst par būtisku ieguvumu aprūpes centriem – tas veicina iestāžu redzamību, vienlaikus laužot sabiedrībā iesakņojušos stereotipus. “Pandēmijas laikā spēkā bija apmeklējumu ierobežojumi un tuvinieki nevarēja ciemoties pie saviem senioriem. Turklāt daudzi tuvinieki dzīvo ārzemēs un arī pēc pandēmijas nevarēja bieži braukt uz Latviju. Sākām organizēt senioru un viņu tuvinieku videozvanus saziņas vietnē “WhatsApp”. Nākamais solis bija “Facebook” lapas izveide, kur regulāri dalāmies ar ikdienas notikumiem,” laikrakstam “Dzirkstele” stāsta “Jaungulbenes Alejas” vadītāja Marika Andževa. Ideja par komunikāciju sociālajos tīklos radusies pēc tuvinieku iniciatīvas, un tā ir guvusi lielu atsaucību: “Jūtam, ka tuvinieki seko līdzi notikumiem, vēlāk piezvana un dalās savos iespaidos par redzētajiem fotoattēliem ar savējiem.”

Privātā priekšrocības

Dzīves kvalitāte un pieejamo pakalpojumu klāsts pansionātos lielā mērā ir atkarīgs no pašas iestādes iespējām un statusa. Proti, vai aprūpes centrs ir privāts vai pašvaldības pārziņā. Piemēram, biedrības “Latvijas Sarkanais krusts” (LSK) pārraudzībā ir 22 aprūpes nami visā Latvijā, tostarp no 31. marta arī Bauskas novada “Atvasara”. Kā sarunā ar laikrakstu “Bauskas Dzīvē” teikusi LSK Zemgales komitejas izpilddirektore Inta Savicka, organizācijas priekšrocība ir tieši šis statuss. LSK nav valsts iestāde, kas nozīmē, ka tai nav jāievēro smagnējās iepirkumu procedūras, kas jādara pašvaldību iestādēm. To, ka iepirkumu sistēma esot būtisks šķērslis efektīvai saimniekošanai, iepriekš “Latvijas Avīzei” pauda arī Talsu pašvaldības pansionāta “Lauciene” vadītājs Kārlis Volanskis.

“Tāpat varam sniegt papildu pakalpojumus, ko “Atvasara” kā pašvaldības iestāde līdz šim nedrīkstēja darīt. Piemēram, šeit ir ļoti laba virtuve, kas varētu nodrošināt ēdināšanas pakalpojumu arī citiem no malas. Tā gūstam papildu finansējumu centra attīstībai,” norāda LSK pārstāve. Tāpat biedrība nodrošina specializēto autotransportu, kas ir pielāgots guļošu klientu pārvadāšanai. “Atvasaras” vadītāja Zaiga Švāģere atzīst, ka šobrīd iestādes rīcībā ir tikai 17 gadus vecs mikroautobuss, ar kuru guļošos pacientus pārvadāt nav iespējams, un darba vajadzībām viņa līdz šim izmantojusi savu privāto automašīnu.

Kopš Bauskas novada SAC “Dērpele” nonācis LSK pārziņā, tam veikti vērtīgi uzlabojumi – ierīkots lifts un nodrošināts specializēts transports. Tas ne tikai veic pārvadājumus iestādes vajadzībām, bet arī sniedz maksas pakalpojumus, piemēram, nogādājot guļošus pacientus uz ārstniecības iestādēm Rīgā, ko ar vieglo automašīnu nereti nav iespējams izdarīt. Tāpat “Dērpelē” ieviestas aktivitātes, kas piemērotas arī guļošajiem pacientiem, piemēram, mūzikas terapija. Tās laikā pacients klausās mūziku, kas var būt apvienota ar iztēles vingrinājumiem, relaksācijas vai problēmrisināšanas uzdevumiem.

Laikraksts “Ziemeļlatvija” taujājis, kādas ir privātā SAC priekšrocības un trūkumi salīdzinājumā ar pašvaldības iestādēm. Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra “Pansija Rauna” direktore Iveta Līviņa kā priekšrocību arī uzsver iespēju izvairīties no obligātajām iepirkumu procedūrām. “Tomēr, manuprāt, pašvaldības saviem pansionātiem sniedz atbalstu, kamēr mums pašiem nākas ar visu tikt galā.”

Kad ēka vairs nav piemērota

Pašvaldības SAC “Alūksne” jau vairākus gadus runājot par nepieciešamību veikt remontdarbus. Ēka gandrīz simts gadus kalpojusi kā aprūpes centrs, bet vairs neatbilst mūsdienu prasībām. Kā uzsver Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Ilze Posta, mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti klientiem, nodrošinot ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpi, tomēr esošajā vēsturiskajā ēkā pilnvērtīga mūsdienu prasību ieviešana nav iespējama. “Varam ieguldīt divus vai trīs miljonus eiro, taču standarti tik un tā netiks pilnībā sasniegti – gaiteņu platums neatbilst normām, sienas nevar pārbīdīt, liftu ierīkot nav iespējams. Šī ēka vairs nav piemērota sociālās aprūpes iestādes funkcijām,” skaidro I. Posta.

Alūksnes novada pašvaldības pārziņā ir divas novadā esošās iestādes – SAC “Alūksne” un “Pīlādži” Mālupē, ziņo “Alūksnes un Malienas Ziņas”. Pieņemts lēmums: vēsturiskā ēka Ošu ielā jāatbrīvo, bet “Pīlādži” jāpaplašina. “Divu atsevišķu iestāžu uzturēšana izmaksā dārgāk nekā vienas lielas, tādēļ finanšu un loģistikas optimizācija ir būtiska pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai,” norāda I. Posta.

Kā mazināt darbinieku trūkumu

Darbinieku trūkums skar gan privātās, gan pašvaldību iestādes. Smiltenes novada SAC “Trapene” spējis samazināt uzturēšanās izmaksas klientiem no 1030 eiro līdz 1002 eiro mēnesī, taču tas panākts uz darbinieku skaita samazināšanas rēķina. “Pašvaldība uzskatīja, ka mums ir par daudz darbinieku, tāpēc vajadzēja optimizēt. Samazinājām, piemēram, apkopēju un virtuves darbinieku skaitu,” laikrakstam “Ziemeļlatvijai” teikusi centra vadītāja Dina Jāņekalne. Tas būtiski ietekmējis centra darbību, īpaši atvaļinājumu laikā vai kad kāds saslimst, jo atlikušajiem darbiniekiem nākas strādāt dubultā slodzē.

Citos novados, lai piesaistītu darbiniekus, izmēģinātas dažādas pieejas. Aizkraukles novada VSAC “Latgale” filiāles “Mēmele” vadītājs Laimonis Klimovičs laikrakstam “Staburags” stāsta, ka uz kādu laiku tika mainīts aprūpētāju darba grafiks, samazinot maiņas garumu no 24 stundām uz 12 stundām. Tomēr šis risinājums esot radījis pretēju efektu, un drīz vien aizgājuši desmit darbinieki. Apsvērta arī darbinieku izmitināšana dzīvokļos vai kopmītnēs centra teritorijā, taču tādam projektam šobrīd nav finansējuma.

Skrīveros SAC “Ziedugravas” saviem darbiniekiem piedāvājot iespēju nakšņot aprūpes centrā. Tā kā iestāde atrodas ārpus apdzīvotas vietas, viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdodot potenciālie darbinieki, ir saistīts ar nokļūšanu un transporta iespējām. Centrs šobrīd meklē trīs darbiniekus, taču pat gadījumā, ja visas vakances aizpildītos, centra vadītājs Ainārs Judeiks darba sludinājumus neplāno izņemt: “Kadru mainība ir, tāpēc labi, ja ir kāda rezerve.” Centrs cenšoties piesaistīt arī darbiniekus no ārvalstīm – pašlaik “Ziedugravās” strādā divas ukrainietes. Vasaras mēnešos palīdz skolēni, bet mācību praksē uz centru nāk audzēkņi no mācību centra “BUTS”.

“Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļa darbinieku trūkumu daļēji risina ar brīvprātīgo piesaistīšanu. Nodaļa ir iesaistījusies biedrības “Ascendum” projektā “Sarunas ar senioriem”. “Mērķis ir dot iespēju cilvēkiem veidot jaunas draudzības ar senioriem, kliedēt mītus par aprūpes institūciju vidi un bagātināt aprūpes iestāžu klientu ikdienu, mazinot sociālo izolētību,” skaidro biedrība “Ascendum”. 24 brīvprātīgie no visas Latvijas nedēļas nogalēs no marta līdz jūnijam dodas uz sociālās aprūpes iestādēm, lai pavadītu laiku un aprunātos ar to iedzīvotājiem. Brīvprātīgajiem sedz ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī nodrošina mācības.

Vīrieši neizvēlas aprūpētāja darbu

Visi laikraksta “Staburaga” aptaujātie aprūpes centru vadītāji atzīst, ka aprūpētāja profesiju pārsvarā izvēlas sievietes un vīriešu šajā jomā ir maz. SAC “Mēmele” vadība norāda, ka pie viņiem pēdējo reizi vīrietis aprūpētāja amatā strādājis pirms sešiem gadiem. Daudzi vīrieši izvairoties no šā amata, jo nevēlas veikt klientu higiēnisko aprūpi.

“Diemžēl tāda ir realitāte. Sociālās aprūpes nozare pārsvarā ir sieviešu pārstāvēta, un tieši sievietes lielākoties nodrošina klientu aprūpi. Tomēr darbs ir fiziski smags, piemēram, cilvēku pārvietošana un pārgrozīšana, kas pat būtu atbilstošāks uzdevums vīriešu fiziskajām spējām. Līdzīga situācija ir arī citās Eiropas valstīs. Viens no būtiskākajiem iemesliem ir atalgojums – aprūpētāja darbs ir zemu apmaksāts, un vīrieši, meklējot fiziski smagus darbus, bieži izvēlas citas profesijas, kur atalgojums ir augstāks,” norāda Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departaments vecākā eksperte Līva Ševčuna.

Portālā “lasi.lv” lasītājiem vaicājām, vai apsvēruši domu, ka vecumdienas būs jāpavada pansionātā. Lūk, atbildes.

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.