Skrīverietis Eduards Plukšs iet vectēva pēdās

Eduardam tieši 8. martā ir dzimšanas diena, un viņš ir ļoti priecīgs, ka stāsts par viņu avīzē nonācis tieši šajā dienā. Dzīvē viņam nav klājies viegli, taču viņš ir atklāts un labprāt stāsta par sevi. Eduards ir otrās grupas invalīds, viņam gan nav nekādu fizisku trūkumu vai kustību traucējumu, invaliditāte uz mūžu viņam piešķirta bērnībā izslimotās slimības dēļ. Taču tieši šis apstāklis vienmēr bijis šķērslis, lai atrastu darbu un iegūtu dzīvē stabilitāti. Jaunais vīrietis stāsta, ka, meklējot darba iespējas, bieži dzirdējis atrunas — kam tev strādāt, tu nemaz nevari to darīt, jo tev taču ir invaliditātes pensija, tu dzīvo kopā ar vecākiem, jums ir saimniecība. Arī lūdzot pašvaldībā veselības pabalstu, dzirdēta atbilde par māju un mašīnu. “Bet es jau nelūdzu atbalstu mašīnas remontam, bet gan veselības uzlabošanai,” ar rūgtumu balsī stāsta Eduards. Tā kā algotu darbu atrast tā arī neizdevās, bija jādomā, kā sevi nodrošināt. Eduards divdesmit gadus darbojās Rasmas un Jāzepa Kazimirovu vadītajā pīšanas studijā, pina grozus un citas lietas, kas ļāva nopelnīt. Vienu brīdi gan cilvēkiem interese par pinumiem zudusi, viņi arī pienācīgi nenovērtējuši roku darbu, tāpēc Eduards šo nodarbi nolicis malā. Bēniņos gan kārklu klūgas vēl glabājas, un šo to no paša gatavotajiem darbiem izmanto arī saimniecībā.