Skrīveriete Baiba Vaivare: galvenais ir gaisma un cerība, kas mūs nepamet

Skrīveru kultūras centra logos izliktas mākslinieces Baibas Vaivares fotogrāfijas, kurās notverti mirkļi, kas, pēc autores domām, dabā sasaucas ar notikumiem Ukrainā, kur jau otro nedēļu rit aktīva karadarbība.

Saullēkts un saulriets virs Daugavas Baibu Vaivari pavada katru dienu, ko viņa izdzīvo Skrīveros. 14. februārī debesis mākslinieci sagaidījušas koši sarkanā krāsā. Tas Baibu tik ļoti pārsteidzis, ka viņa tās nofotogrāfējusi un bildi publicējusi savā “Facebook” kontā. Veci cilvēki par tādām debesīm sakot — tas uz kariem, un 24. februārī pasauli pāršalca ziņa par Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā. Liktenīga sakritība? Varbūt! Taču Baiba saka, ziņas par notiekošo un visur plīvojošais ukraiņu karogs zili dzeltenajā krāsā arī uz pasauli, dabu apkārt licis paraudzīties pavisam citādāk. “Tas zilais un dzeltenais šajās dienās nāk pretī katrā solī, katrā vietā. Daba iekrāso pasaulē notiekošo, pasaka mums priekšā. Tajā ir visa drāma — sasalums rītausmā, svina pelēkums, trauksmainie ūdeņi, bet visam pāri dzeltens saules stars, kas izlaužas starp pelēkajiem mākoņiem, un tas dod cerību, kas viss tomēr būs labi. Vajadzētu arī saprast, ka nevajag cīnīties ar ļaunumu, vajag sevī iedegt gaismu un gaisma plūdīs pāri. Taču skaidrs, ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt,” raugoties fotogrāfijās, kas tapušas četrās dienās — no 24. līdz 28. februārim —, saka to autore.

“Es visu laiku cenšos būt mierīga, un tas ir vienīgais, kā mēs varam palīdzēt — palikt mierīgiem, turpināt darīt savu darbu. Protams, to izdarīt ir ļoti grūti, kad visu laiku ziņo par uzbrukumiem, sprādzieniem, bojāgājušajiem. Varam palīdzēt arī materiāli, pati esmu ziedojusi Ukrainas atbalstam. Es šobrīd rakstu grāmatu, bet tad iedomājos, ja ir atomsprādziens, kāda gan nozīme visam tam, ko es daru. Emocionāli tas ir ļoti smagi. Lai kaut cik nomierinātos, aizbraucu pie dēla uz “Ragārēm”, kur viņi dara savus ierastos pavasara darbus — sēj, gatavo savu produkciju, un tad es saprotu, ka dzīve turpinās. Mums ir jādara savs darbs, jāsaglabā miers, un daba varētu būt tā, kas mums šo mieru dod,” emocionāli stāsta skrīveriete.

Baiba ir tekstilmāksliniece, taču ļoti labprāt arī fotografē. Viņa atklāj, ka pieteikusies pat mācībām pieaugušo pilnveides programmā, lai apgūtu fotografēšanas un bilžu apstrādes prasmi profesionālā līmenī. “Gribu uzsvērt, ka šī nav izstāde, tās ir manas sajūtas, emocijas, kas izpaužas caur šīm bildēm. Tās katram noteikti radīs citas asociācijas, citas emocijas, bet galvenais ir gaisma un cerība, kas mūs nepamet,” saka Baiba Vaivare.