Ārpus morāles un ētikas

Šīs nedēļas vidū manā “Facebook” lapā pēkšņi parādījās ziņa ar bildi, kuras virsraksts vēstīja “Prezidentam pienācis gals”. Pie tam ieraksts, kuru rotāja mūsu Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča fotogrāfija, vēstīja, ka tā ir apmaksāta reklāma. Saprotu, kas tas ir “feiks” jeb viltus ziņa, kas varētu būt saistīta ar kādu krāpšanu, taču riskēju un atvēru šo ierakstu. Izmantojot interneta portāla jauns. lv un žurnālista Elmāra Barkāna vārdu, radīta ziņa, kas vēsta, ka alkohola pārbaudes reida laikā policija aizturējusi automašīnu, kurā bija Rinkēvičs. Pie viņa atrasti 1,2 miljoni eiro, kas beigās tomēr izrādījušies iegūti legāli, jo to izcelsme esot saistīta ar kriptovalūtas darījumiem.

Papētot šo informāciju sīkāk, top skaidrs, ka tas ir kriptovalūtas reklāmraksts, kas nelietīgi izmantojot pazīstamu personu sejas un kliedzošas, nepatiesas ziņas saturu, meģina piesaistīt uzmanību. Pie tam, raksta beigās izmantoti arī sabiedrībā pazīstamu uzņēmēju un mākslinieku vārdi, kuri komentāros dalās sajūsmā, jo it kā veiksmīgi nopelnījuši ar šādiem darījumiem.

Satrauc tas, cik nekaunīgi pārdroši tā radīta un izplatīta. Saprātīgam lasītājam gan uzreiz ir skaidrs, ka šāda ziņa ne no satura, ne uzbūves viedokļa nav īsta. Tās tekstu veidojis robots vai mākslīgais intelekts, jo tā ir pilna kļūdām un neveikliem izteicieniem. Taču mūsu vidū netrūkst cilvēku, kurus es saucu par “Facebook” virsrakstu paaudzi, kas aprobežojas tikai ar ierakstu virsrakstiem, neiedziļinoties ne ziņas saturā, ne būtībā, ne veidošanā, izdara secinājumus un veido priekšstatu par valdību, politiķiem, uzņēmējiem, dzīvi apkārt. Tādi noteikti uzķertos arī uz šāda “pusfabrikāta”.

Jāsaka gan, ka reklamēt kriptovalūtu Latvijā nav aizliegts, jautājums ir tikai, kā to dara, jo Reklāmas likums tomēr paredz ievērot reklāmā ētikas un morāles principus un liedz izmantot personas vārdu bez personas piekrišanas, kas šajā gadījumā noteikti nav ievērots.

Arvien biežāk rodas sajūta, ka sociālie tīkli, kurus kāds mēdz dēvēt arī par medijiem, kļuvuši par tādu kā atkritumu izgāztuvi, kur nonāk visādas drazas — ar konkrētu mērķi, vai tāpat vien. Ja mēs kaut ko tādu atļautos publicēt savā portālā, sen jau būtu zaudējuši darbu un, iespējams, būtu saņēmuši arī zvanu no kādas drošības iestādes. Taču šajā gadījumā domāju, ka nebūs ne seku, ne sankciju, jo atbildība, ko “Facebook” uzņemas par tajā publicēto saturu, ir ļoti nosacīta.