Demokrātija ir dialogs

Šodien tāda pēcsvētku sajūta, bet gribas tajā vēl pakavēties, jo notikumi, ko pieredzējām pirms nedaudz vairāk nekā 30 un 20 gadiem, ir tik nozīmīgi mūsu valstij. Tāpat kā daudzi, arī es atceros 4. maiju pirms 34 gadiem. Kopā ar toreizējiem kolēģiem svinējām Preses dienu, kas gan ir vienu dienu iepriekš, un ar radio starpniecību sekojām līdzi Saeimā notiekošajam. Skaitījām līdzi balsis, kas atdotas par Latvijas neatkarību. Iekšēji bija pārliecība, ka būs vairākums, un bija. Tāds emocionāli piepildīts brīdis, ko grūti aizmirst.

Citādākas izjūtas bija, kad gatavojāmies stāties Eiropas Savienībā un NATO. Lielai daļai vairāk nogaidošas un arī noraidošas, jo tobrīd šķita, ka visu varam paši, ir laiks patstāvīgi lemt un veidot savu nākotni. Ir bijis kā pa kalniem un lejām, pareizi un nepareizi lēmumi, darbi, lai apliecinātu sevi kā pilntiesīgu dalībvalsti, šaubas un neziņa par nākotni. No šodienas skatpunkta raugoties — cik tālredzīgi bija toreizējās valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, kā arī citu vārdi un pārliecība, ka Latvijai jābūt gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Bija jāpaiet 20 gadiem, lai pilnībā saprastu, ko tas mums nozīmē. Bez šīm organizācijām mēs, iespējams, būtu liekti, svaidīti un kas zina, kādā situācijā. Kad sākās karš Ukrainā, mēs varējām justies kā aizsegā.

Aizvadītie 20 gadi nav bijuši viegli Latvijai kā dalībvalstij abās organizācijās. Zinu, cik daudz darba bijis jāiegulda politiķiem, lai Eiropā un pasaulē viņos ieklausītos, spētu turēties pretī neticībai un pat klajam naidīgumam, atspēkotu apmelojumus, ko izplatīja un turpina darīt Krievija un tai pietuvinātās valstis. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā daudzi uzskatīja, ka nu tikai baudīsim labumus kā pārējās valstis. Tomēr nekas nenāk par velti, un arī tagad tā tas nav.

Vēl nesen dzirdēju kādu sakām, ka pagājis jau vairāk nekā 30 gadu, un valstī nekas nav sakārtots, ir tikai gājis mazumā – slēdz uzņēmumus, skolas un citas iestādes, cilvēki turpina aizbraukt. Neapšaubāmi sāpīgi, ka tas, kas vēl vakar bija vērtība ar bagātu pieredzi, šodien jau var būt pagātne. Dzīve neapšaubāmi mainās, lai gan tas ir banāls teiciens. Dažkārt ir jābūt lielam spēkam, lai palaistu kaut ko vaļā, stratēģiski pieņemtu lēmumu, tomēr bieži nepamet sajūta, ka mēģinām kaut ko saķert “aiz astes”, dzīvojot pārliecībā, ka viss ir kārtībā un ejam pareizajā virzienā. Vairāk gan šķiet, ka mēģinām skriet citiem līdzi, mēģinot vienu, tad otru, bet cietēji ir visi.

Vēl aizvien biežāk esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka vietējā vara nevar ietekmēt valsts lēmumus, bet tā savukārt Eiropā lemto. Katram sava atbildība, bet valsts un iedzīvotāji kopīgi, tāpat kā darbi, ko darām. Mēs katrs esam atbildīgi par to, ko ievēlam un kuram dodam tiesības lemt un pārstāvēt tautu. Tikpat lielai jābūt lēmēju atbildībai pret tiem, kurus viņi pārstāv, un demokrātija nozīmē dialogu.