Informācija, par kuru ir vērts maksāt

Piektdiena, zvans no kādas paziņas, kas sociālajos tīklos redzējusi tās dienas avīzes pieteikumu. Viens virsraksts viņu ieinteresējis un viņa lūdz pastāstīt sīkāk. Raksta autore ir kolēģe, tādēļ neko daudz pateikt nevaru, jo pati esmu intervijā un avīzi pārskatījusi vēl neesmu. Lielākoties draugi un paziņas respektē manu darbu un ar līdzīgiem lūgumiem nenākas saskarties, biežāk prasa padalīties ar pasākumu fotogrāfijām, atgādināšu, ka tās labā kvalitātē atrodamas mūsu portālā.

Šis zvans atgādināja par pāris gadījumiem rudenī, kad paziņa sūdzējās, ka portālā visi aktuālie un saistošie materiāli ir maksas sadaļā. Laiks iet, bet joprojām nākas skaidrot, ka informācija ir vērtība, par kuru ir vērts maksāt. Visiem ir zināms sakāmais, ka nekas nav bez maksas, bet, ja runa ir par žurnālista darbu, tad daži spekulē uz sabiedrības interesēm, kurām mēs kalpojam, uzskatot, ka informācijai jābūt bez maksas pieejamai. Mēs neiebilstu, ja vien tas neietekmētu redakcijas finanses un ļautu žurnālistiem izmaksāt algu. Joprojām ir cilvēki, kas neizprot laikraksta būtību un domā, ka mūsu darbību kāds brīnumainā kārtā finansē.

Mēs neesam celmlauži, maksas saturu ir ieviesuši daudzi laikraksti, kā reģionāli, tā nacionāli. Ļoti lēnām cilvēki tiek radināti pie tā, ka par kvalitatīvu informāciju ir jāmaksā. Drukātā versija jautājumus nerada, bet aiz jebkura teksta, vai tas būtu iespiests avīzē, vai publicēts portālā, ir žurnālists, kurš ir ieguldījis laiku un darbu, lai informāciju sagatavotu. Tas ir tāds pats algots darbs kā jebkuras citas profesijas pārstāvim, tikai mūsu veikumu nereti grib saņemt bez maksas. Portāls nav brīvprātīgā blogs, kurā mēs aprakstam savas domas, bet kvalitatīvi ievākta un apkopota vērtīga informācija.

Ja kādam šķiet, ka žurnālista darbs ir viegls — laipni lūgti komandā! Bez šaubām tas ir interesants, paplašina redzesloku, dod iespēju satikt un iepazīties ar dažādām personībām. Kā ik katrai monētai, arī tam ir otra puse — bieži vien jāstrādā brīvdienās, jāuzklausa pārmetumi, un kur nu vēl radošās krīzes un slinkuma brīži, kad priekšā stundām gara teksta atreferēšana. Nekļūdās tas, kurš neko nedara — arī man gadījies darbā pieļaut kļūmi un, pateicoties demokrātiskai vārda brīvībai, uz to var norādīt ikviens, kuram nav slinkums. Mūsu lasītājs kļūst arvien prasīgāks un mēs cenšamies tiekties uz augstākiem standartiem.

Nesen aplūkoju reģionālo mediju abonentu datus. 14 laikraksti, abonentu sadaļā visiem cipari ar mīnus zīmi, kas nozīmē skaita kritumu. Tendences, ko iezīmē skaitļi, ir saprotamas, bet pieprasījums pēc informācijas paliek nemainīgi augsts. Pastāvēs, kas mainīsies, vai vismaz pilnveidosies. Daudzas pārmaiņas sākumā tiek uztvertas ar nepatiku. Gan jau paies vēl kāds laiks un maksas saturs būs tikpat ikdienišķs darījums kā sabiedriskā transporta biļetes pirkšana. Esam uzticīgi drukātajai presei un avīzes lasītājiem, un ceram, ka arī pārējie sapratīs un novērtēs radīto saturu.