Iepakojums turpina savu ceļu

Šonedēļ Latvijā atkal ikgadējā Lielā talka. Daudzo gadu laikā kopš tā notiek, nav noplakusi cilvēku vēlme iet un sakopt piedrazotās vietas, kaut ko kopīgi labiekārtot vai stādīt kokus. Tā noteikti ir šī pasākuma pozitīvā iezīme. Negatīvā — joprojām dabā ir tik daudz atkritumu. Neapšaubāmi, Latvijā ir kļuvis tīrāks, bet līdz pilnībai vēl tālu. Tā nav tikai draza, kas mežos un nomaļākās vietās atstāta senāk. Jaunus “spļāvienus” dabas sejā var redzēt itin bieži. Vēl nesen, braucot ar velosipēdu pa diezgan nomaļu meža ceļu, tā malā svaigi izbērta atkritumu kaudze. Pēc pārdesmit metriem — nomesta tukša kafijas krūzīte. Kādam nav bijis slinkums un pieticis gan uzņēmības, gan naudas degvielai, lai to visu aizgādātu uz meža nostūri, kas ir diezgan patālu no apdzīvotām vietām.

Pat pavirši paskatoties, kas tad atstāts mežā, nekas tāds, ko nevar izmest konteinerā. Lielākoties tas ir iepakojums, ko dāsni iegādājamies veikalos. Lai arī ejam zaļā kursa virzienā un par šo problēmu runāts gan vietējās valdības, gan Eiropas Parlamenta līmenī, iepakojums aizvien ir pieaugošs atkritumu avots. Atceros, kad pirms pāris gadiem biju Briselē, politiķi tik aktīvi diskutēja par mazajiem plastmasas maisiņiem, ka šķita, nu gan tiem pienāks beigas, un veikalos ar uguni nesameklēsim. Tomēr nekas būtiski nav mainījies. Ir gan maisiņi, gan citi plastmasas izstrādājumi, kurus vieglu roku cilvēki izmet. Labi vismaz, ka atkritumu tvertnēs.

Šajā jautājumā gan nereti iebraucam otrā grāvī. Ierasto produktu vietā piedāvā alternatīvas, kas lielākoties ir no papīra. Bieži vien sliktas kvalitātes, neērti lietošanā un ne gluži “zaļi”, jo arī satur plastmasu. Vienīgais labums — ja nonāk dabā, ātrāk sadalās. Tomēr mierināt sevi ar šo domu cilvēce nevar. Arī šādi atkritumi piesārņo zemi un dzīvo dabu. Jau pirms vairākiem gadiem zinātnieki cēla trauksmi, ka sīkās plastmasas daļiņas bagātīgi nonāk zivīs un dzīvniekos.

Apburtais loks turpinās. Neapšaubāmi, nevaram pavisam iztikt bez plastmasas maisiņiem un iepakojumiem, kas ir gana ērti. Diezin vai visa tirdzniecība pāries tikai uz sveramajiem produktiem, kas visticamāk nav pat iespējams mūsdienu sabiedrībā. Arī ražotāji konkurē ar iepakojumu, jo tas ir veids, kā piesaistīt pircēju. Tikai — vai vienam jogurta trauciņam vajag trīs dažādus materiālus? Varbūt no kāda var atteikties, jo cilvēki tik un tā tos ne vienmēr novērtē vai izmanto. Tikmēr iepakojumu kalni, kas galvenokārt ir plastmasa, katrā mājsaimniecībā ir lielākais atkritumu apjoms. Ja tos nošķiro, atkritumu konteiners pildās krietni mazāk. Ja mazāk būs plastmasas, varbūt cilvēkiem trūkst motivācijas ar savu drazu doties uz mežu.