“Azov” kaujiniece ar segvārdu Gerda: pasaulei ir jāzina, kas notiek!

Par Gerdu iepriekš citos pasākumos jau stāstījis “Laime saimē” pārstāvis un ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības vadītājs Agris Purviņš. Klātienē viņi tikušies, kad Agris pirms pāris gadiem apmeklējis “Azov” pulku Ukrainā. Gerda tolaik bija viņa pavadone, un visu šo laiku viņi turpināja saziņu, arī laikā, kad krievu karaspēks bija aplencis “Azovstaļ” rūpnīcu, un Gerda zināja, ka no turienes dosies gūstā. Latvijā viņa iziet rehabilitāciju pēc gūstā pavadītā gada, no kura atgriezās pagājušā gada maijā, vispirms ārstējoties slimnīcā.
Agris par Gerdu teic — apbrīnojams cilvēks, pārvalda septiņas valodas, tostarp ķīniešu, ar bioloģes izglītību, 2016. gadā pievienojusies Ukrainas bruņotajiem spēkiem un saistīta ar tiem joprojām. Dienestu sākusi kā militārā fotogrāfe, veidojot reportāžas un atspoguļojot notikumus arī pēc 2014. gada.
— Tā kā “Azov” pulks bāzējas Azovas jūras piekrastes reģionā, kur ir arī Mariupole, pēc 2022. gada iebrukuma sapratām, ka būsim kauju epicentrā. Katram “Azov” kareivim ir liels gods nokļūt kaujas uzdevumā, un arī es gribēju tajā piedalīties, paveikt vairāk, jo tas bija vēsturisks notikums. Sākotnēji “Azov” komandieri neatbalstīja sieviešu klātbūtni kara zonā, un mani pirmie uzdevumi bija saistīti ar informācijas apriti. Tomēr vienā brīdī, pateicoties savai apņēmībai tur nokļuvu, jo trūka cilvēku. Nevaru teikt, ka nebija bailes. Tās ir visiem, kas ir normāli, bet jāatrod sevī spēks un motivācija rīkoties, jo citādi viss beigsies ar bojāeju. Kaujas laukā gan viss ir citādāk, nekā mācībās, un katram ir savs veids, kā pārvarēt gan bailes, gan stresu, bet nekad nevar paredzēt, kas un kā būs. Daudz kas atkarīgs, kāds cilvēks bijis, pirms nonācis kara apstākļos, jo emocijas un rīcība var nebūt kā miera laikā, — saka Gerda.