Nedzīvoju vairs ar ilūziju, ka Latvijā sabiedrības vairums ir lojāls valstij un savu mūžu te pavada, kopjot latviskās tradīcijas, un aizstāvētu to uzbrukuma gadījumā. Vakar noskatījos divas sērijas no Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centra “RE:Baltica” veidotā dokumentālā seriāla “Šķelšanās”. Savās pārdomās apcerot tajā redzēto, dzirdēto, nonācu pie atziņas, ka ir tikai maza saujiņa entuziastu, kuriem rūp valsts nākotne, tās ilgmūžība. Gluži kā entuziasti — riteņbraucēji Rīgā, kuriem tik ļoti gribas ar velosipēdu uz darbu braukt arī ziemā.
Filmas pirmās sērijas stāsta par cilvēkiem, kuri dzīvo otrajā lielākajā valsts pilsētā Daugavpilī. No 80 tūkstošiem cilvēku filmas veidotāji izvēlējās dažus, kuriem uzdeva diezgan neērtus jautājumus. Jauns puisis ar spēcīgu miesasbūvi, latvisku vārdu un uzvārdu, tomēr ikdienā runā krievu valodā, nepārprotami pateica, ka nekādā gadījumā neaizsargātu Latviju militāra konflikta gadījumā. To, ka būtu čābīgi ar tēvzemes aizsargāšanu, rāda arī skaitļi par brīvprātīgo pieteikšanos valsts aizsardzības dienestam. Dienestu jūlijā vajadzētu sākt 480 jauniešiem. Līdz 1. decembrim bija pieteikušies tikai 460. Nav runa par to, pietiek vai nepietiek jauniesaukto. Ja pieteikušies būtu desmit reižu vairāk, tikai tad varētu runāt par patriotisma garu sabiedrībā. Filma “Šķelšanās” nav stāsts tikai par Daugavpili, bet gan visu Latvijas sabiedrību kopumā, jo īpaši to, kas dzīvo Latvijas austrumu daļā. Filmā rādītais noskaņojums diemžēl liek noprast, ka, nedod dies’, ja Krievija mēģinātu iebrukt Latvijā, atkārtotos Ukrainas kara scenārijs, kad 2014. gadā okupēja šīs valsts austrumu reģionus. Diemžēl Latvijas austrumu puses iedzīvotāju vairums atplestām rokām sagaidītu “pareizo valdīšanu”, savējos, kas runā, domā tāpat kā viņi. Vai šajā jautājumā vēl iespējams kaut ko mainīt? Šobrīd Daugavpilī pat pamatskolas vecuma bērni izrāda nepatiku pret latviski runājošajiem, un arī tas redzams dokumentālajā filmā. Baidos, ka laiks ir nokavēts, un par to runāja arī daži daugavpilieši, sakot, ka pirms 30 gadiem par to vajadzēja domāt un darīt. Ar vārdiem esam bijuši Rīgā, integrējuši, saliedējuši, bet ar darbiem — aizkrāsnē. Ļāvuši zelt naidam, izsmieklam, ļāvuši gadiem likt neļķes pie okupācijas pieminekļiem. Principā izveidojoties Krievijas maigās varas pārņemtai valstij valstī.
Atzīšos ka vns mans draugs pēc ilgas dzeršanas reiz sen atpakaļ bija nu tādāiestādijumā par ko nelepojas. Nu runāja apmērm šitā pat. neko neva saprat.