Naudu droniem, ko ved uz Ukrainu, iegūst izsolē pārdodot porcelāna traukus

Kad pirmo reizi 2022. gada novembrī devos pāri Polijas — Ukrainas robežai, biju gatava, ka tūlīt pēc robežas šķērsošanas gar ausīm sāks spindzēt šķembas. Tagad šķiet smieklīgi, bet toreiz biju pat uzvilkusi bruņuvesti! Protams, nekādas lodes un šķembas tur nelido. Tagad jau zinām — mūsu konvojiem, šķērsojot Ukrainas robežu, uzskatāms, ka esam tikai pusceļā, jo līdz frontei vēl savi 900 km braucami.
Tāds ir mūsu princips — pērkam paši, vedam paši un atdodam tieši rokās, cik nu tas ir iespējams. Tikai tā mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu sarūpētie droni, uzlādes stacijas, pārtika, medicīnas preces un citas sarūpētās mantas ir sasniegušas adresātu. Jāatzīst, ka dronu un citas palīdzības preču nodošana tieši rokās dod arī mums gandarījumu par paveikto darbu, bez kā būtu grūti atgriezties un jau tūlīt sākt atkal nākamo projektu. Tieši satiekot pašus karavīrus, nonākot tajos deokupētajos ciematos, kur bērni saskrien ap mūsu automašīnām un kautrīgi vēro, vai esam kaut ko atveduši, mēs saņemam to sajūtu, ka mūsu darbs ir vajadzīgs un svarīgs. Tieši tajos apstākļos un nulles distancē no kara realitātes mums ir iespēja aplaist acis apkārt un pavērot, kā vēl varam palīdzēt. Vai tieši otrādāk, secināt, ka šeit uz kādu laiku ir izpalīdzēts, meklējam citus adresātus.