Sandra Pumpure
Par Latvijas Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrādi šogad kļuva Raiņa “Spēlēju, dancoju” režisora Elmāra Seņkova iestudējumā, kas nodēvēta par muzikālu satīru. Pretrunīgi vērtēta izrāde gan no kritiķu, gan skatītāju puses.
Bija skatītāji, kuri pirms izrādes pārlasīja vai vismaz pārskatīja šo Raiņa lugu. Es apzināti izvēlējos to nedarīt, lai tas neiespaidotu izrādes skatīšanos. Vienmēr jau ir tā, ka gan teātra izrādēs, gan filmās nav precīzs lugas satura atainojums, bet doma, vīzija, kas izteikta citādāk, nekā no autora skatu punkta. No lugas tapšanas līdz mūsdienām mūs šķir gadu desmiti, tāpēc lieki gaidīt pagājušā gadsimta elpu. Tomēr pamatdoma jau paliek, jo ir vērtības, kas nekad nemainās, un tās ir cilvēku attiecības, varaskāre, ziedošanās un mīlestība. Tas arī ir šajā iestudējumā, kas notiek vienā cēlienā, bet it kā sadalās divās daļās, kurā mūsdienu sabiedrības modelis mijas ar mistisko elles pasauli.
Nosacīti pirmā izrādes daļa paiet skatuves priekšplānā. Dialogi asprātīgi, bet gribas zināt, kas būs tālāk, jo nevilina doma, ka visa izrāde būs pāris ikdienas apģērbā tērptu aktieru saruna par attiecībām, dzīves jēgu un iespēju atmodināt mūžīgā miegā aizmigušo Leldi. To uzņemas mūziķis Tots, kurš dodas uz velnu riju. Priekškars tomēr ceļas un izrādē parādās jauns spraigums. Jūtams gan Raiņa motīvs, gan mūsdienu aktuālās problēmas un politika.
Raiņa “Spēlēju, dancoju” ar dažādiem panākumiem jau bijis uz teātru skatuvēm, pēc šī darba uzņemta arī filma, jo luga ir aktuāla cauri gadsimtiem. Kā rakstījusi teātra kritiķe un zinātniece Guna Zeltiņa: “… šķiet loģiski, ka Elmārs Seņkovs ar dramaturģes Justīnes Kļavas palīdzību darbību no Raiņa tēlotajiem senlaikiem pārnesis uz mūsdienām, saglabājot vien atsevišķas klasiķa dotās situācijas, apstākļus un tēlu ietvarus, lai tajos iepludinātu mūsdienīgu, aktuālu saturu. Pārvērtības piedzīvojuši gan galvenie tēli ar Totu un Leldi priekšgalā, gan pārējā tēlu sistēma. Tā Leldes māte pārtapusi par dedzīgu feministi un sieviešu tiesību aizstāvi, bet dēla māte — par filoloģi, kas nepalaiž garām nevienu izdevību palepoties ar savu erudīciju, līgavainis Zemgus — par mūsdienu konceptuālās mākslas apoloģētu, u. tml. Lai gan režisors, stāstot par topošo izrādi, uzsvēra, ka Rainis lugu sarakstījis kara laikā, uz skatuves redzam jau citu “karu” — mākslinieka mūžīgo karu ar mākslas un kultūras ierēdņiem, jo velnu rija un tās iemītnieki jaunajā uzvedumā nepārprotami tiek asociēta ar šodienas Latvijas vadošo un valdošo mākslas un politikas eliti, kas savās ķetnās tiecas sagrābt un paverdzināt mākslinieka brīvo garu.”
Neapšaubāmi mūsdienīgs iestudējums un lieliska aktieru spēle. Ja kas traucēja, tad tērpu izvēle, vismaz izrādes pirmajā daļā, kas radīja paviršības iespaidu. Esmu arī no tiem skatītājiem, kurai nepatīk minimālisms dekorācijās. Šodien teātros to ir izteikti maz, bet tās tomēr rada to īpašo izrādes noskaņu.
Tak jāiet uz amatierteātriem, tur dekorāciju vairāk par aktieriem. Rainis lai paliek citiem.