(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. decembra numurā.)
Pie dota lasāma informācija, ka to 1928. gadā būvējis sapieru pulks. Normunds saka, ka tā ir viena no retajām, kopumā trim Latvijas laika militārajām būvēm Mangaļsalā. Pēc 1. Pasaules kara Eiropa nonāca pie atziņas, ka aizsardzības līnijas ir ļoti efektīvas. Tādu cēla arī Rīgai, tiesa, nepabeidza. Sauca to par Daugavgrīvas aizsardzības līniju, stiepās tā no Lielupes grīvas līdz pat Gaujas ietekai jūrā. Mērķis — lai ienaidnieks nevarētu izsēdināt desantu un ienākt Rīgā no jūras puses. Dots ir vienīgajā vietā, kur Mangaļsalā varēja iebraukt pa ceļu. Tam ir divas ieejas, kas caur koridoru noved pie vēl vienas ieejas. Šāda konstrukcija veidota, lai ienaidnieks nevarētu iemest granātu tieši dotā. Pie ieejas ir mazas ambrazūras — logi, caur kuriem varēja nogalināt katru, kurš mēģināja ienākt telpā. Būvē ir trīs lielāki logi, arī sauktas par ambrazūrām, pie kurām bija ložmetējnieku galdi. Griesti te zemi, garākiem nākas pieliekties.
Pulvermuca pie pionieru nometnes
Netālu no dota zemē guļ pamatīgs metāla objekts, no skata atgādina aviobumbu. Tā ir zemūdens šāviņa — mācību torpēdas kaujas galviņa. Mūsdienās apkārtnē vēl dažas atrodamas, bet senāk to bijis, kā Normunds saka, vesela kaudze. Tās nepaspēja nosargāt, zagļi aizveda pārkausēšanai. Konkrēti šī kaujas galviņa ir pielieta ar betonu. Padomju laikā te bija neliela pazemes noliktava, pieci bunkuri pilni ar torpēdām un mīnām. Kad sākās militārā sacensība starp PSRS un ASV, uz šejieni atveda milzīgu skaitu sprāgstvielu. Tikai 90. gadu sākumā, kad tās sāka izvest, apjauta patieso daudzumu. Vajadzēja 600 (!) dzelzceļa vagonu, lai atbrīvotos no nāvīgā mantojuma. Par to laiku cinismu liecina fakts, ka nepilna kilometra attālumā darbojās divas pionieru nometnes. Ja noliktavās būtu notikusi nelaime, sprādziens iznīcinātu ne tikai tās, bet arī daļu Rīgas. Neraugoties uz vairāk nekā 30 gadiem, kas pagājuši kopš Padomju armijas izvākšanās, Mangaļsalā joprojām atrod granātas un citu veidu sprāgstvielas.
Līgavas kleita koka zarā
Pēc šī briesmu stāsta dodamies uz teritoriju, kas bija PSRS armijas bāze. Tā aizņēma ap 50 ha lielu platību. Teritorijai pa perimetru izvietots 80 betona stabu. Senāk uz tiem bija metāla konstrukcija — zibensnovedējs. Tikai dažiem stabiem saglabājušās šīs spicītes. Pārējās nonākušas turpat, kur visi citi metāla priekšmeti. Netālu esošie, daļēji sabrukušie noliktavas pamati liecina par celtniecības bataljona darbu. Toreiz visu, ko varēja, kareivji centās notirgot “pa kreisi”. Rezultātā ēkas pamatiem cementa atlika maz. To aizvietoja ar smiltīm.
Pārsteigums mūs sagaida aiz ceļa līkuma — koka zarā iekārta balta līgavas kleita. Tā esot Mangaļsalas jauno laiku tradīcija — šķiršanās ballītes. Pirms laika te tādu kleitu bijis vairāk, lielākā daļa vēlāk pazudušas. Ja laimīgās līgavas savas kleitas glabā skapī, šķiroties to var aiznest uz Mangaļsalu, pakārt kokā, un ar šo žestu attiecības ir norakstītas.
Sūdzējās par salauztu roku
Uzkāpjam pakalnā un, ejot pa taciņu, tās malās pamanu skursteņus. Izrādās, ka mēs jau ejam pa pazemes noliktavas jumtu. Lielākā daļa būvju ir labi nomaskētas, tām pat tuvu paejot garām, nerodas aizdomas, ka tas nav vienkārši zemes valnis. Lielajiem bunkuriem drošības nolūkos ir mazas durvis, lai pa tām nevarētu iebraukt automašīna. Kā zināms, dzinēju izplūdes gāzes ir indīgas. Konkrēti šajā noliktavā bijis ugunsgrēks, tā nav droša apmeklēšanai, bet līdzās ir vēl viena, biedrības spēkiem iztīrīta. Šajā, kā arī citos bunkuros, pārziemo sikspārņi. Ilgstoša cilvēka uzturēšanās telpā, vai ienākot tajā ar degošām lāpām, var palielināt gaisa temperatūru, kas savukārt pamodinātu dzīvniekus. Izjaukt viņu dabisko dzīves ciklu nozīmē sikspārni nonāvēt, jo šajā gadalaikā barību neatrast. Līdzās lielajiem bunkuriem ir mazāki, bet drošības apsvērumu dēļ ieejas tajos pārsvarā aizbērtas, bet joprojām var atrast arī atvērtus. Konkrēto bunkuru, pie kura nonācām pārgājiena laikā, aizbēra, jo kāds, tajā kāpjot bija salauzis roku, pēc tam uzrakstījis sūdzību. Senāk šie mazie bunkuri bija īslaicīgas patversmes, ja, piemēram, teritorijā sāktos nekontrolēta munīcijas detonēšanās.
Preventīvie milzu lielgabali
Tā saucamo piecu jauno fortu būvniecību sāka 1912. gadā un pabeidza rekordātri — divos gados. Šajā laikā jau nopietns apdraudējums bija gaisa uzlidojumi, līdz ar to būves vajadzēja ar daudz biezākām, 2,5 metru sienām un griestiem. Fortā bija vairāki šaujampulvera pagrabi. Forta augšējā daļā bija izvietots 245 mm tālšāvējlielgabals, kura raidītais šāviņš varēja sasniegt līdz pat 20 kilometru attālumā jūrā peldošos kuģus. Ja mērķi vizuāli neredzēja, uguni varēja koriģēt no gaisa balona, kas pacēlās virs fortiem. Mazajā fortā bija divi lielgabali, bet lielajā — septiņi. Neraugoties uz lielajām investīcijām, šie lielgabali ne reizi nepiedalījās karadarbībā. Tiem drīzāk bija preventīva nozīme, jo ienaidnieks labi zināja, kas viņu sagaida, ja izlems Rīgu ieņemt no jūras puses. Savu lomu šie lielgabali spēlēja 1. Pasaules kara laikā. Kad latviešu strēlnieki cīnījās Tīreļpurvā un atkāpās, vāciešiem pēc loģikas vajadzēja turpināt ceļu uz Rīgu. Tomēr tā vietā viņi devās uz Baldones pusi un pāri Daugavai cēlās pie Ikšķiles, Nāves salas. Ejot taisni, viņi nokļūtu šo lielgabalu ugunslīnijā.
Divus vīrus apraka griesti
Ne visu ekskursijā dzirdēto un redzēto var pārstāstīt. Labāk katram pašam pieredzēt, iepazīt šo Rīgas pievārti. Intrigai jāpiebilst, ka garajā fortā, kas padomju laikos kalpojusi kā bumbu patvertne, joprojām varot ieraudzīt spoku. “Kājas” šai leģendai aug no padomju laika, kad uz Mangaļsalu pārcēla sabiedrībā nevēlamas personas, tajā skaitā alkoholiķus. Kad armija atstāja šo vietu, ieradās “uzņēmēji”, vāca metālu un palīgos ņēma vietējos. Darbs mijās ar grādīgo dzērienu lietošanu, un loģiski, ka, zāģējot metāla sijas, notika daudz nelaimes gadījumu. Vismaz divi cilvēki ir nospiesti zem krītošajiem griestiem. Kopš tā laika ļaudis runā, ka pazemē manījuši spoku. Esot pat fotogrāfija, kurā iemūžināts cilvēkveidīgs stāvs.
Ekskursijas noslēgumā esam jūras malā un skatāmies uz betona bluķi, kas kādreiz bija kuģis “Lady Cotlin”. Kara laikā, kad metāls bija deficīts, kuģus būvēja no dzelzsbetona. Šis konkrētais kuģis 1951. gadā devās uz Rīgu no Zviedrijas. Tajā dienā bija vētra un kuģa apkalpe izlēmusi noenkuroties pirms ienākšanas Daugavas grīvā. Vīri, laiku īsinot, sākuši sildīties ar grādīgajiem dzērieniem, un nav pamanījuši, ka kuģis norāvies no enkura, un vējš to dzen uz krastu, līdz tas uzskrēja uz sēkļa. Līdz pat 60. gadu sākumam tas bija vesels, bet kārtējās vētras to salauza. Toreiz tas atradās ap 400 metru no krasta. Mūsdienās, upju atnesto smilšu dēļ, attālums samazinājies uz pusi. Kuģa vraku iecienījuši jūras kraukļi jeb kormorāni. Vasarā tie te pulcējas lielos baros.
Reklāma