“Tā ir liela laime, darīt to, kas sagādā prieku.” Zandas Rageles māksla: Sēlijas sirdī pulsē keramikas tradīcijas un dabas harmonija

Gleznainā vietā, Dienvidsusējas krastā, ir keramiķes Zandas Rageles darbnīca. Keramiķe strādā tikai ar rokām — bez tehniskiem palīglīdzekļiem tiek gatavoti māla podi, trauki, vāzes un dažādi suvenīri, cenšoties ievērot sēļu keramikas tradīcijas.

Zanda Neretā ir ieprecējusies, viņas dzimtā puse ir Ērberģe. Kā pati smej, nekur tālu nav tikusi, tai pašā Sēlijā vien dzīvo. Pēc izglītības Zanda ir šuvēja. Savulaik viņas redzeslokā kā vaļasprieks parādījās keramika. Māla veidošanas pamatus viņa apguva pašmācībā, konsultējoties ar pieredzējušām keramiķēm, privāti mācījusies pie profesionālas keramiķes Zigrīdas Tauriņas Berģos. “Tolaik, pirms aptuveni 20 gadiem, nebija tik daudz informācijas kā tagad, vai mācību kursu, kādi ir mūsdienās. Ģimenē auga četri mazi bērni, nemaz gribēdama nevarētu nopietni tai lietai pieķerties. Kad jaunākā meita sāka iet bērnudārzā, hobijs pārvērtās darbā. Citreiz tūristi vaicā, ar ko es ikdienā nodarbojos. Laikam uzskata, ka keramika ir tikai hobijs, kaut kas paralēls ikdienai, bet es neko citu vairs nedaru,” stāsta Zanda. Tūristu ērtībai ir uzcelta lapenīte. Daudzi izmanto iespēju pašiem uztaisīt kādu māla trauku. “Šovasar pie manis viesojās grupa no Stalbes. Cilvēki ap 70 gadiem, kādreizējie kursabiedri, kas izlēmuši satikties radošā gaisotnē. Pie manis viesojušies daudz un dažādi cilvēki, tostarp arī zināmas personības. Viens no tiem ir ārsts, profesors Anatolijs Danilāns. Tūrisma sezona beidzas līdz ar Ziemassvētkiem, tad līdz martam ir miera režīms, kad atkal mostas tūristu interese,” stāsta neretiete.

Zanda no citiem keramiķiem atšķiras ar to, ka visi darbi top tikai ar rokām. Virpa ir, bet tā īsti netiek lietota. Atšķirībā no virpotajiem traukiem, viss, kas top ar rokām, aizņem vairāk laika. Zanda paņem rokā kādu podiņu un stāsta, ka tas tapis no vairākām loksnēm, kuru izlīdzināšana prasa daudz laika. “Virpotiem darbiem nevar pateikt, kurš ir tos taisījis. Veidojot ar rokām, parādās tikai man raksturīgais rokraksts,” stāsta Zanda. Neretiete ir dabas bērns, viņai patīk viss dabīgais, kas nolasāms arī māla traukos. Keramiķei patīk traukos iespiest pļavas ziedus un saglabāt vasaras atmiņas ar krāsainu taureņu attēliem. “Tā ir liela laime, darīt to, kas sagādā prieku. Nav bijusi neviena diena, kad es negribētu ķerties pie māla. Tas mani pilnībā ir pārņēmis savā varā. Nespēju iedomāties, ka es varētu darīt ko citu, man nav tādas vēlēšanās. Tūristi, kam saskare ar mālu ir neierasta nodarbe, teic, ka tas ir ļoti nomierinošs process. Tā ir liela vērtība, pēc dažu stundu darba rokās turēt paša darinātu trauku,” stāsta keramiķe. Decembrī darbnīcas plaukti kļūst tukšāki. Daļa trauku aizvesti uz Ērberģi un Klintaini, kur izlikti izstādē un kur tos var iegādāties. Telpas vienā stūrī ir plaukts ar Zandas meitas veidotajiem māla izstrādājumiem.

Tabita ir jaunākā ģimenes atvase un vienīgā no četriem bērniem, kas mantojusi mātes mīlestību pret keramiku.

Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.