Vietas, ar ko lepoties. Sece — pagasts ar raksturu, ko veido tās iedzīvotāji

Sece ir pagasts ar savu raksturu, ko veido tās iedzīvotāji. Pakalnu un plašu lauku ieskauts, tas glabā gan vēstures liecības, gan skaistas dabas ainavas. Kopš noasfaltēts autoceļš uz Jēkabpili, cilvēku interese apmeklēt šo pusi arvien palielinās, ne tikai dodoties tālāk Sēlijā, bet arī piestājot pašā Secē.

Seces un Staburaga pagastu pakalpojumu centra vadītāja Gundega Zarāne atzīst, ka pagastā ir gan vietas, ko apskatīt, gan izvēlēties pastaigai un atpūtai — luterāņu baznīca ar tās teritoriju, Strūves meridiāna loka punkts “Bristene”, kas iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā, publiskā atpūtas vieta pie Daugavas ar lapeni, kempings “Lapsu ciems”, ekociemats Omrači.

— Ļoti būtisks pagastam ir Staburaga tuvums, Vīgantes parks, ko daudzi dodas apmeklēt, un Sece ir pa ceļam no Rīgas puses. Tomēr arī pie mums ir, kur piestāt un ko apskatīt. Lielu objektu nav daudz, bet arī pats ciems, kas arvien vairāk sakārtojas, piesaista uzmanību. Cilvēku interese par Seci būtiski pieauga līdz ar “Bristenes” punkta izveidi, ko paredzam attīstīt, jo tā ir interesanta ne tikai kā apskates vieta, bet arī izglītības un izzinošiem pasākumiem. Secē var veidot dažādus tūrisma maršrutus, iekļaujot Daugavas krastu, — stāsta Gundega.

No lietām, kā pietrūkst, gan ne tikai Secē, ir ēdināšanas pakalpojumi. Tūristiem nav vietas, kur baudīt maltīti, kas ir samērā liela problēma arī citos nelielos pagastos. Uzņēmējus gan šajā ziņā var saprast, jo tā nav vienkārša darbības joma, ņemot vērā apmeklētāju nepastāvīgo plūsmu. Uz tūristiem un vasaras sezonu vien paļauties nevar.

Liela vērtība arī Secē ir Daugavas tuvums, un vasarās gan upe, gan tās krasts ir noslogots. Gundega Zarāne teic, ka Seci arvien vairāk cilvēki izvēlas dzīvesvietai un pagasta centrā nav brīvu dzīvokļu. Pēc tiem ir pastāvīgs pieprasījums, un mājvietu visbiežāk meklē jaunas ģimenes. Pagasta pakalpojumu centra vadītāja atzīst — tas, visticamāk, saistīts ar to, ka cilvēki vēlas mierīgu vietu dzīvošanai, kas arī nav tālu no pilsētas, un Sece ir apmēram stundas attālumā līdz Rīgai. Arī mājās ārpus centra, kas ilgi bijušas tukšas, arvien vairāk jūtama rosība — cilvēki tur uzturas galvenokārt ne tikai vasarā, bet arī ziemā. To šobrīd veicina arī attālinātā darba iespējas, jo nav vairs svarīgi, kur strādāt.

Stundas attālumā

Gundega par sevi var teikt, ka ir atgriezusies Secē, kur ir viņas vecvecāku dzimtā vieta. Pati viņa bērnību un jaunību pavadīja Rīgā, kur vecāki pārcēlās, kad bērniem bija jāsāk iet skolā. Tā ka galvaspilsētas vide izdzīvota pamatīgi, bet vasaras pavadītas pie vecvecākiem laukos. Jau daudzus gadus viņa ir atpakaļ Secē. Ja vecāki savulaik lēma par labu pilsētai, kur skolot bērnus, Gundega savām meitām izvēlējās laukus.

— Rīga nekur nav zudusi — iekāp automašīnā un pēc stundas esi tur. Dzīvot lielpilsētā gan vairs negribas. Tās burzmas pietiek neilgam laikam, un ir tik labi, ka vari atgriezties savā mājā, iziet pagalmā un baudīt laukus ar to dabu un mieru. Sece ir mūsu mājas jau vairākās paaudzēs, un tur ir mūsu vieta. Domāju, ka arī jaunajiem, kuri padzīvojuši Rīgā un arī ārzemēs, tomēr atgriežas. To māju sajūtu, ko var gūt šeit, citur nekas nevar aizstāt un iedot. Viena no meitām ir teikusi — ja varētu to visu vidi, kas ir šeit, pārcelt uz citurieni, tad varētu mainīt dzīvesvietu, bet citādāk nē, — saka Gundega.

Viņa atzīst, ka vietējo iedzīvotāju kopiena ir spēcīga — atsaucīgi, pretimnākoši un darbīgi cilvēki, bet katrs jāuzrunā personīgi. Nepietiek ar to, ka informācijas stendā izliks aicinājumu iesaistīties kādā pasākumā. Secieši gan aktīvi izmanto iespējas attīstībai. To Gundega ievērojusi, strādādama vēl Jaunjelgavas novada domē par projektu vadītāju. Galvenais ir uzrunāt un izskaidrot.

Ir jāsapņo

Arī Gundega pati ar ģimeni attīsta savu zemnieku saimniecību, piedāvājot atpūtas vietu pie Daugavas, kur netālu ir viņu māja. Tur galvenokārt brauc makšķernieki, un apmeklētāji ir gan no Latvijas, gan no kaimiņvalstīm un pa kādam tālākam viesim. Gundega atzīst, ka atpūtas vieta ir piemērota nelielai kompānijai un apkārt nav citu atpūtnieku, kas saista viesus, jo lielākoties visi prasa, vai līdzās nebūs kaimiņu un lielas burzmas.

Tas ir arī pietiekami tālu no mājas, lai netraucētu viens otram.

Pagaidām viņiem nav domas attīstīt piedāvājumu visu gadu, jo tūrisms nav viņu pamatnodarbošanās, un paplašināšanās prasītu papildu ieguldījumus. Turklāt jārēķinās ar ceļu, kas grūtāk izbraucams rudenī un ziemā.

Vai arī pašai iznāk pabaudīt apkārtnes skaistumu? Gundega atzīst, ka jā. Brīvajos brīžos atpūtu un iedvesmu dod pastaiga gar Daugavas krastu.

— Nereti brīvdienās dodamies arī kaut kur tālāk, bet, braucot uz darbu, pagasta centrā ik dienu baudu skaistos skatus. Tad var redzēt un sajūsmināties, kā mainās gadalaiki. Ceļā uz darbu arī nereti rodas labākās domas, ko gribētu sakārtot un īstenot. Mans sapnis ir skatu laukums pie “Bristenes”, kāds tur reiz bijis. Tas ir augstākais punkts apkārtnē. Kā savulaik rakstījis Jānis Akuraters, no bijušā skatu torņa Secē varējis redzēt Koknesi un pat Gaiziņa apkārtni. Tā arī šodien būtu laba apskates vieta. Savulaik Secē bijušas arī citas ievērojamas celtnes un vietas, ko gribētos izcelt. Interese par vēsturi man ir no ģimenes, un to turpinu izzināt. Tie ir sapņi, bet sapņot vajag, jo daudz kas no tā piepildās, — saka seciete.

Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.