Janai Vītoliņai māju sajūta saistās tieši ar Aizkraukli

Janas Vītoliņas ikdiena jau no bērnības saistīta gan ar Rīgu, gan Aizkraukli. Galvaspilsētā dzimusi, mācījusies, bet Aizkraukle ir viņas bērnības brīvības oāze. Jana teic, ka savulaik daudz iznācis doties īsākos un garākos braucienos, un, kad svešumā ilgojusies pēc mājām, tās saistījās tieši ar Aizkraukli.
Aizkraukle ir Janas vecvecāku dzimtā puse. Ģimenes īpašums bija “Kalna ziedi”, kur tagad atrodas vēstures un mākslas muzejs. Tā kā vecāmāte bija jaunākā no bērniem, uz dzimtas māju pretendēt nevarēja, bet vēlāk kopā ar vīru, Janas vectēvu, savus “Maurēnus” uzcēla netālu. Dzīves gaitas gan viņus aizveda citur. Vectēvs bija ķīmijas skolotājs un farmaceits, strādāja skolā, kādu laiku abi arī Skrīveru vecajā aptiekā.
— Aizejot pensijā, abi atgriezās “Maurēnos”, kur pagāja manas bērnības vasaras, jo esmu no tās paaudzes, kura skolas brīvdienās bērnus no pilsētas sūtīja uz laukiem. Aizkraukle man tuva un mīļa joprojām. Vecvecāku vairs nav, tēta arī, bet ar mammu un māsām joprojām turp vasarās braucam. Savukārt brālis līdzās uzcēlis savu māju un kļuvis par īstenu aizkrauklieti. Tāpat kā vecmammai Paulīnei, arī man ļoti patīk audzēt puķes, ko cenšos darīt gan Aizkrauklē, gan Rīgā, — stāsta Jana.