Karš nav tikai karalaukā

Novembris mūsmājās saistīts ar mana vectēva, rakstnieka, dzejnieka un tulkotāja, Kārļa Štrāla dzimšanas dienu, ko atzīmēsim 25. novembrī. Pirms astoņiem gadiem — 2015. gadā, viņa 135. jubilejai par godu un, lai nezustu nebūtībā un aizmirstībā vieda cilvēka vārdi un domas, es pacentos izdot vectēva mūža lielāko darbu — romānu “Karš”. Tas ir patiess vēstījums par Pirmo pasaules karu, kurā Kārlis Štrāls kā jauns virsnieks arī cīnījās Cariskās Krievijas armijas rindās. Viņš rakstīja par karu, par tā īsteno seju, kādu to redz tie, kuri dubļos un asinīs, un arī savu vadoņu muļķībā un bezatbildībā spiesti slīkt dienu no dienas līdz savai nāves stundai vai kropļojošam ievainojumam. Bez glaimiem par varonību, bez izskaistinājuma par cīņas sparu un uzvaras saldumu, bez “urrā” patriotisma, aiz kā parasti slēpjas sīkas, egoistiskas dvēseles un pašlabuma meklētāji. Grāmatas atkārtotā izdevuma atvēršanas svētkos, kuros bijām gan Rīgā, gan Pļaviņās, gan Jēkabpilī, vienīgais ko vēlēju lasītājam — iepazīt kara seju, bet to nekad neieraudzīt.