Tas apnicīgais Melnais bruņinieks

Šajās dienās kāda saruna man lika domāt par it kā vispārpieņemtām lietām, vārdiem un to lietošanu. Kas ir Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” galvenais tēls, pret ko tas cīnījās? Vienkārši izsakoties — pret kristietību jeb Melno bruņinieku, kas latviešu tautai nesa postu un nāvi. Šajās dienās, kad Likteņdārzā skatāma gaismas izrāde “Lāčplēsis”, varbūt reti kurš aizdomāsies par laiku, kad tapa šis apjomīgais darbs. Andrejs Pumpurs to sarakstīja no1872. līdz 1887. gadam. Tātad, pirms Latvijas brīvības cīņām, kas ilga no 1918. līdz 1920. gadam. Darbs radīts tautiskā romantisma periodā, kad aktualizējas nepieciešamība izveidot senatnē balstītu nacionālo ideoloģiju. Tajā pašā laikā ne toreiz, ne tagad neviens neiebilst pret faktu, ka Melnais bruņinieks guva uzvaru, un savā ziņā palicis neuzvarēts līdz šai dienai. Kā saka, vēsturi raksta uzvarētāji, bet es ik pa laikam iedomājos, kāda būtu sabiedrība, ja Jēzus vietā mums būtu palikušas dievības — Māra, Pērkons, Auseklis un visi pārējie. Arī mums bija dieviņš, Dievs, kas latviešu folklorā ir galvenokārt saistīts ar visaptverošo kārtību, likumsakarībām gan dabā, gan cilvēka dzīvē. Baltijas zemju kristianizācija sākās 13. un 14. gadsimtā, un līdz ar zobenu un uguni atnesa arī izglītību, progresu. Laiks rit, cilvēku uztvere un attieksme mainās, un kopš 1920. gada 11. novembra Latvijā atzīmē tieši Lāčplēša vārdā sauktu dienu, kas vēlāk kļuvusi par visu Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu. Pagājušā gadsimta sākumā mūsu senči cīnījās pret krieviem un vāciešiem. Pagāja 20 gadi, un tāda pati cīņa atkārtojās, sākoties Otrajam pasaules karam. Vēl pēc 1945. gada, kad lielvalstis vienojās par jauno pasaules kārtību, Latvijā ap 20 tūkstošiem nacionālo partizānu vienpadsmit gadus turpināja cīņu ar Melno bruņinieku, sauktu arī par komunisma rēgu. Vai 21. gadsimtā abu šo spēku cīņa turpinās? Militāra iebrukuma draudi atkal ienākuši dienas kārtībā. Par to brīdinājis gan Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, gan ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins. Nereti prātoju, kāpēc mēs, latvieši, nedzīvojam kaut kur Eiropas vidienē, kur justos kā Dieva ausī, un nevajadzētu gulēt ar zobenu pagalvī. Kāpēc tieši te augstākie spēki iecerēja mūs ielikt, būt nemitīgi uzvilktiem par rītdienu.