Slimība, nevis slinkums

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos bieži pavīd ziņas, kas saistās ar kāda cilvēka pazušanu. Sāpīgi to dzirdēt par cilvēkiem gados, kurus visbiežāk līdz šādam rezultātam noved veselības traucējumi. Vēl sāpīgāk, ja pazuduši mazi bērni, pusaudži, gados jauni cilvēki. Bezgala skumji, ja šādās situācijās palīdzēt vairs nav iespējams.

Par laimi, sveikas un veselas atrastas Jana un viņas mazā meitiņa. Cerams, viss būs kārtībā ar Krāslavā pazudušo Svetlanu un viņas bērniņu. Diemžēl jau traģiskas sekas ir Annas Jansones un mazās Luīzes pazušanai. Kā rakstīts plašsaziņas līdzekļos, ka, veicot meklēšanas darbus, policija mežā Jelgavas novadā atradusi nomas auto, kurā bez dzīvības pazīmēm bijis zīdainītis. Kas noticis ar Annu, ziņu nav.

Visgrūtāk šajā laikā ir ģimenei. Nekas tā nedzen izmisumā kā neziņa. Laikā, kad viss zibens ātrumā nonāk sociālajos tīklos. Katrs, kam nav slinkums, ļauj vaļu savam domu izvirdumam, kas gaužām reti ir objektīvs. Vieniem ir gatavs spriedums par ģimeni, citiem — par policijas darbu. Vieni ir pārliecināti, ka noteikti vainojama vardarbība, kas lika sievietei paņemt bērnu un pamest mājas. Tikai tas gan nepiecels augšā mazo Luīzi un visu notikušo nepadarīs par nebijušu.

Kamēr vēl notiek izmeklēšana un, lasot presē un internetā atrodamo informāciju, arī man ir daudz jautājumu. Atliek domāt, ka pienāks diena, kad šī mīkla tiks atminēta.

Pēc Annas dzīvesbiedra teiktā, viņu mocījusi pēcdzemdību depresija. Pirms gadiem 30 — 40 bija maz informācijas par to, visbiežāk tā tika pasniegta kā slinkums, citi to uzskatīja par niķiem, kurus sirmā senatnē varēja atļauties tikai aristokrātes. Man nav saprotams, ka šodien, kad ir informācijas pārbagātība, daudzi negrib pieņemt faktu, ka tā tomēr ir nopietna slimība, ko var izraisīt daudzi faktori, un arī tā, tāpat kā plaušu karsonis, ir jāārstē.

Lai arī pirms diviem gadiem rakstīja, ka ar to cieš 10 — 20% sieviešu, iespējams, ka skaits ir daudz lielāks, jo ne visas vēršas pēc palīdzības. Daļa sieviešu to atklāj krietni vēlāk, kad tā jau ir garām.

Diemžēl jāsecina, ka palielinās to cilvēku skaits, kam rodas problēmas ar garīgo veselību. Kā palīdzēt? Neatklāšu neko jaunu, pats elementārākais ir labs uzturs, miegs, svaigs gaiss utt. Bet gadās, ka ar to nepietiek. Ir vajadzīgs arī emocionālais atbalsts, apkārtējo sapratne un gādība. Diemžēl ne katrai jaunajai māmiņai šādās situācijās ir iespēja saņemt psihologa vai psihoterapeita konsultācijas. Ar vienu netiks līdzēts, tas viss saistās ar naudu, ar ko jaunajām ģimenēm mēdz būt problēmas. Un ne visur ir iespēja saņemt dūlas vai PEP mammas palīdzību.

Lai arī man ļoti sāp sirds par mazās Luīzes bojāeju, varbūt tas būs kā modinātāja zvans pievērst lielāku uzmanību jauno māmiņu emocionālajai veselībai. Viens ir sniegt palīdzību bērniņa gaidīšanas laikā, ne mazāk svarīga tā ir arī tad, kad bērniņš jau piedzimis.