Bizness nolaupītu kaifu

Māra Juberte-Vītola dzīvo Sunākstes centrā. Ikdienā viņa ir IT projektu vadītāja kādā starptautiskā uzņēmumā un kolēģi ir no dažādām Eiropas valstīm. Kā mūsdienās daudzi, darbu var veikt no mājām. Brīvajā laikā Māra ir fotogrāfe, un, kā pati saka, dara to prieka pēc.

Fotografē vietējos pasākumus, šad tad kāzas, veido fotosesijas, uzņem portretus un pārējā laikā meklē skaistus kadrus ar dabas ainavām. Pāris fotosesijas bijušas ar “trakām” grūtniecēm, kuras nejūt ne nogurumu, ne aukstumu un janvārī brien mežā, sniegā un gatavas uz daudz ko, lai tik sanāktu laba bilde. Māra saka, ka viņai vislabākā reklāma ir no mutes mutē. Ja reklāmas būtu vairāk, nespētu izpildīt visus lūgumus.

Tomēr par biznesu viņa to negribētu pārvērst, jo tad “nevarēs kaifu ķert”. Vienubrīd dzīvē gan bijis posms, kad domājusi — iešu prom no pamatdarba, tikai fotografēšu, piemēram, kāzas. Pašai savas brīvdienas tad nebūtu un aizraušanās no prieka izpausmes kļūtu par garlaicīgi obligātu.

Vislabāk patika nepareizās

Uz Sunāksti no Rīgas viņa pārcēlās 2020. gada aprīlī un kopumā par vides maiņu saka: tas ir labākais, kas varēja notikt. Nav vairs Rīgas sastrēgumu ik rītu un vakaru. “Nav vairs vecās rutīnas un man tās nepietrūkst! Pat uz tēju pārgāju, vairs nav jāiet trīs reizes dienā pie kafijas automāta,” stāsta Māra.

Stāstot par saviem pirmajiem soļiem foto pasaulē, tie sākušies ar mammas “Smena” fotoaparātu, konkrēti 8. modeli. Skatījusies, kā mamma ar to rīkojas, un prasījusi, lai arī viņai iedot padarboties. Kad mācījusies 6. klasē, palūgusi aparātu iedot līdzi klases ekskursijā. Bildes sanākušas labas un pašai īpaši patikušas tās, kuras var uzskatīt par nederīgām, ar dubulto ekspozīciju jeb vienu kadru virsū otram. Tagad, pateicoties mammai, mājās ir ļoti daudz diapozitīvu, kurus Māra digitalizējusi. Vēlāk iestājusies Ogres Mākslas skolas foto pulciņā. Augstskolas pēdējā kursā sajutusi sevī lielu vilkmi fotografēt un 2007. gadā nopirka pati savu profesionālo kameru “Olympus”. Pirms tam gadu apsvērusi domu, kurš būs viņas ideālais aparāts. Trīs gadus Rīgā mācījusies pie Latvijā labi zināmā melnbaltās fotogrāfijas meistara Andreja Granta.

Jāiegūst vietējo uzticība

Pandēmija bija viens no iemesliem, kādēļ Māra pārcēlusies uz Sunāksti. Kur vēl labāk, ja ne ārpus pilsētas nodarboties ar dabas skatu fotografēšanu, lai gan ar lielāku baudu fotografē cilvēkus. Kad dabas skatu bildes bija sakrājušās labi daudz, radās ideja izveidot “Facebook’’ lapu “Dzīve Sunākstē”. “Lai mani draugi redz, ko es daru tajā Sunākstē,” smejot saka Māra. Tagad tajā publicē arī bildes no pasākumiem. 16. decembrī Māra atklās izstādi Sunākstes saieta namā. Tajā būs apskatāmas ap 20 dabas skatu fotogrāfijas. Ir doma darbus izlikt bibliotēkā, to tēma būs – pasākumi un cilvēki Sunākstē. Kāpēc sunākstiešiem vajadzētu redzēt šīs fotogrāfijas? Ja ilgu laiku dzīvo vienā vietā, vairs neredzi apkārtni, jo tā kļūst pārāk ikdienišķa. Ja esi ienācējs, kā Māra, viņai šeit viss ir jauns un skaists. Viņas vīra vecākiem ir govis, un Māra katru reizi sajūsminās, kad tās redz. Līdz sunākstiešu iemūžināšanai fotogrāfijās, portretos viņa gan vēl neesot nobriedusi, lai gan šāda vēlme ir. Jāiegūst vietējo uzticība, un tam nepieciešams laiks. Dzīvošana Sunākstē viņu no agrāk ekstravertas personas trīs gadu laikā izveidojusi par introvertu, un tagad laiks, kuru pavada ar cilvēkiem, ir limitēts un pretī vajag stundas tikai sev.

Pašvērtējums vienmēr var būt augstāks

Kāpēc vajadzētu rīkot vietējo portretēšanu? Māra saka, ka jebkuram cilvēkam pašvērtējumu var pacelt, tas bieži ir par zemu. Lieliski, ja fotosesijā izdodas cilvēku atbrīvot, lai pārstāj pozēt, kļūst dabisks. Bieži vien šādu bildi parādot, viņš ir patīkami pārsteigts, saka nezināju, ka tā varu izskatīties. Tas ceļ viņa pašapziņu. “Man patīk cilvēkus bildēt neformālā vidē, nevaru iedomāties to darām studijā. Labāk mežā, pastaigas laikā. Man ir viena ģimene, kurā jau ir četri cilvēki. Pirmo reizi viņi pie manis kā pie fotogrāfes atnāca pirms pieciem gadiem. Tā tas turpinās katru gadu, augustā viņi man raksta un ieplāno fotosesiju. Šī ģimene ir pazīstama no laika, kad dzīvoju Rīgā. Ar kādu savu draudzeni sesijas rīkojām pie kādas pamestas mājas, jo tur ir perfekta koka dēlīšu siena. Vietējie, sunākstieši uz fotosesijām nepierakstās, daudz ir no plašākas apkārtnes, Viesītes, Jēkabpils. Savā ziņā esmu arī kā psihoterapeits, jo cilvēki jūt, ka var man uzticēties, stāsta par sevi,” tā par savu darbu ar klientiem stāsta Māra.

Par laimi te rodas radošā dzirksts

Radošiem cilvēkiem, arī Mārai sveša nav pārāk lielā kritika pret savu darba rezultātu. Ir reizes, kad pēc pasākuma ir ap 700 bildēm, no kurām tikai pāris šķiet pietiekami labas. Jāpaiet laikam ar sevis pierunāšanu, uzmundrināšanu, ka “nav jau tik slikti”, līdz par labu var atzīt katru septīto bildi. Vieglāk ir pēc fotosesijām, kad bildes top ar konkrētu ideju. Stāstot par pasākumu fotografēšanu, Māra saka, ka viena puse ir objektīva foto fiksācija, bet nereti viņas noskaņojums izpaužas kadra izvēlē. Rezultātā ne pārāk izdevies pasākums bilžu skatītājam šķiet bijis jautrs. Tomēr viņa teic, ka jāparāda abas puses, lai cilvēkiem, kuri, piemēram, nav bijuši Sunākstē, neveidojas nepareizs priekšstats par to. Te ir gan skaistas mājas, gan sabrukušas un ne tika skaistas. Tomēr parādot gan vietas, gan pasākumus, citiem liec saprast, ka te kaut kas tomēr notiek. Ja tā nebūtu, tad gan, kā Māra saka, būtu traki un radošo dzirksti meklētu Ogrē, Rīgā vai citviet, lai aizpildītu vēlmi pēc pasākumu bildēšanas. “Tas nav mans uzdevums, pienākums, bet es gūstu no tā prieku. Fotografēšana ir tas, ko varu darīt sabiedrības labā,” atzīst Māra. Viena no viņai ainaviski skaistām vietām Sunākstes apkārtnē ir ceļš ar senu ozolu aleju. Bildējusi to dažādos laikos, miglā un saullēktā. Pāris bildes redzamas “Facebook” lapā “Dzīve Sunākstē”.

Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.