Baltās lapas sindroms darbībā

Šī ir pirmā nedēļa, kad darbu Latvijā sākusi jaunā valdība. Pirms tam vairāk nekā četrus gadus iepriekšējo valdību vadīja Krišjānis Kariņš. Tagad vara atdota viņa palīdzei, bijušajai labklājības ministrei Evikai Siliņai. Salīdzinoši ātri viņa izveidoja sarakstu ar visiem 14 ministriem. Saeima pagājušajā nedēļā nobalsoja gan par Eviku Siliņu kā Ministru prezidenti, gan viņas Ministru kabinetu. Pirms šī balsojuma no partijas “Jaunā Vienotība”, kuru pārstāv arī Evika Siliņa, bieži skanēja frāze “sāksim no baltas lapas”. Daudzus šis izteiciens kaitināja vai mulsināja. Tagad, kad pirmais solis sperts, valdība gatava, jautāju sev — vai šī baltā lapa ir kā belziens ar mietu pa galvu, pēc kura sistais aizmirsis pagātni un sāk dzīvi bez atmiņām? Tie, kuri kaut cik interesējas par politiku valstī, atcerēsies eksprezidenta Valda Zatlera rīkojumu 2016. gadā par Saeimas atlaišanu. Tā pamatā bija centiens darīt galu oligarhu aktivitātēm valstī, lielākoties saistītām ar partiju “Zaļo un Zemnieku savienība” (ZZS) un tās līderi Aivaru Lembergu. Jaunajā valdībā ir četri šīs partijas pārstāvji — labklājības, zemkopības, ekonomikas un klimata ministrs. Baltās lapas likums piemērots ne tikai partijai kopumā, bet arī konkrētiem cilvēkiem. Piemēram, Viktoram Valainim, kurš vēl 2018. gadā pirms Saeimas vēlēšanām meloja uz vella paraušanu, stāstīja pasakas par ZZS brīnumdarbiem, tajā skaitā it kā uzcelto sporta halli Vecumniekos un citiem. Viņu kā deputātu ievēlēja 11., 12.,13. un pērn arī 14. Saeimā. Viņš ir bijis Zatlera partijā, “Vienotībā” un tagad ZZS. Vairāk nekā desmit gadu kāpis pa karjeras kāpnēm, līdz sasniedzis politikā vienu no augstākajiem pakāpieniem — kļuvis par ekonomikas ministru. Šīs pašas partijas pārstāvis Kaspars Melnis vēl pagājušā gada decembrī ar lieliem burtiem rakstīja, ka viņš un viņa pārstāvētā partija balso pret Klimata ministrijas izveidošanu. Blieziens ar bomi un olalā — Kaspars Melnis šodien ir klimata un enerģētikas ministrs. Atmiņas dzēsējs skāris arī Uldi Auguli. Viņam iepriekšējos gados “piesēja” daudzus gadījumus ar izpalīdzēšanu savējiem jeb radinieku un partijas biedru iekārtošanu valsts darbā. Tagad arī viņš, tiesa, jau atkārtoti, iekārtots labā amatā, kļuvis atkal par labklājības ministru. Latviešiem ir sakāmvārds — vilks kažoku met, bet tikumu nē. Gribas cerēt, ka ir tomēr vilki izņēmumi. 2019. gada janvārī ticēju, ka Krišjānim Kariņam, stājoties pirmo reizi premjera amatā, izdosies Latviju izveidot par burvīgu vietu ar laimīgiem iedzīvotājiem. Šodien atkal esam pie sasistas siles un sākam no baltas lapas.