Rīt Staburaga saieta namā atklās jēkabpilietes Daigas Kalniņas fotoizstādi “Brīvības ķīlis”. Tās ir barikāžu piezīmes viņas uzņemtajos fotoattēlos pirms 31 gada. Mirkļos notverti tā laika notikumi, sajūtas un iespējas. Šo fotogrāfiju albumu viņa pamatīgāk pārskatījusi pirmo reizi, un par katru attēlu ir savs stāsts. Par pagātni, tagadni un mazliet nākotni saruna ar fotogrāfi, žurnālisti un skolotāju Daigu Kalniņu.

Četras fotofilmas

— Kā veidojās šī izstāde?

— Izstādei atlasīju 64 fotogrāfijas. Līdz šim atsevišķas manas bildes no barikādēm izmantotas laikrakstos, kādā grāmatā, portālā vai muzejā, bet tik pilnīgi barikāžu laikā nofiksēto līdz šim nebiju apkopojusi un rādījusi. Tā ka, jā, tas ir pirmo reizi. Sešas manas barikāžu fotogrāfijas līdz 25. janvārim skatāmas arī Barikāžu un Kara muzeju veidotajā lielformāta izstādē Doma laukumā, Rīgā.Izstādes nosaukums “Brīvības ķīlis” radās jau teju fotografēšanas brīdī no attēla, ko uzņēmu, atrodoties uz Radio mājas jumta. Tolaik Rīgā kopā biju ar laikraksta “Diena” Jēkabpils reģiona žurnālistiem Māru Grīnbergu un Daini Ormani, kuru redakcija tolaik atradās Radio ēkā. Viņi aicināja tur ieiet, un tad kāds piedāvāja, vai mēs negribot uzkāpt uz ēkas jumta. Protams, gribējām. Sajūtas un skats pāri Rīgai bija neaizmirstams — Doma laukums lejā mudžēja kā bišu stropā, Vanšu tilts kā smaile slējās debesīs, atgādinot nākotnes zīmi, un pa vidu skats uz Pils ielu, kas tajā kopainā iestiepās kā ķīlis. Simboliski, kā tagadnes grūtības ved uz labāku nākotni. Šo attēlu izveidoju, saliekot kopā divus negatīvus, jo tolaik man nebija platleņķa objektīva un visu kadrā nevarēja ietvert. Šādu tehniku jau praktizēja mans tētis, un viņam ir tāds attēls ar Daugavu pirms appludināšanas Koknesē.

— Fotografēšanas tehniskās iespējas tolaik spēcīgi traucēja?

— Sāku fotografēt ar tēta “Zenit”, kas bija nejēdzīga kamera, ražota PSRS fotoklubu masām, lai neko prātīgu nevarētu nobildēt. Nesalīdzināt ar to, ko sniedz digitālās iespējas. Šobrīd mana fotokamera arī nav tā “spicākā” — 12 000 pikseļu, bet ar tā laika nesalīdzināt. Ja jaudīga digitālā kamera būtu bijusi barikādēs, varētu bildēt un bildēt, plaši izpausties dokumentāli un mākslinieciski ar noskaņu, plakātiem, tipāžiem un sejām, jo unikāli kadri bija ik uz soļa. Atceros, kā toreiz tumsā fotografēju automašīnu rindu. Stāvēju atspiedusies pret apgaismes laternu, kas bija kā statīvs. Trīs kadri un viens no tiem nosacīti ass. Viss barikāžu laiks četrās šaurfilmu lentēs. Vajadzēja taupīt katru kadru un pārdomāt, pirms spiest slēdzi. Tagad tas viss pat piemirsies.

Padomju mantojums

— Bet kādas atmiņas tas atstājis?

— Neizdzēšamas. Kad sākās šie notikumi, ar vīru Juri nedomājot sapratām, ka jābrauc. Sākumā devāmies turp paši, bet jau uz 17. janvāri bija izdevies izprasīt atļauju un reportāžas uzdevumu no Jēkabpils rajona laikraksta redakcijas “Brīvā Daugava”, kur tobrīd strādāju kultūras nodaļā. Domājot par tām dienām, vienas no spilgtākajām izjūtām — bija aukstums. Spēcīgi sala, jo visur bija jāstaigā kājām — gan pa Vecrīgu, gan uz Zaķusalu. Tomēr pāri visam — neticami gaiša vienotības izjūta un radošas brīvības spārni, ko sāku apzināties un pacelties. Bija pārliecība, ka viss izdosies un citādāk nevar būt. Barikāžu laiks man saistās ar vēl ko. Jau tad zināju, ka zem sirds ir jauna dzīvība — jaunākais bērns Kalvis. Viņš piedzima 1991. gada 1. septembrī — tieši tajā dienā, kad Amerikas Savienotās Valstis atzina atjaunotās neatkarīgās Latvijas valstiskumu. Viņš ir mans Atmodas neatkarības bērns.

— Bieži vien cilvēki pārdomā un šaubās, vai sasniegts tas, par ko cīnījāmies.

— Sociālie procesi un vēsturiskā attīstība pasaulē un arī Latvijā ir sarežģīta un lēna ar neizbēgamiem kūleņiem un kritumiem. Domāju, ka padomju periods mums daudz nodarījis pāri, sabojājot ieradumus un raksturus, radot zaudējumus. Nekas nav viegli, gludi un vienkārši, kā gribētos, bet jāapzinās, ka vienmēr jāatbild par visu, ko darām. Man tuva norvēģu kultūra un šīs tautas īpašība, ka visaugstāk tiek vērtēta atbildība, patstāvība un vienlīdzība — neviens nav labāks par citiem. Latvijā sauklis, ka cilvēks ir galvenā vērtība, realitātē bieži izrādās tukši, pat ciniski vārdi. Nevaram iziet no “fasādes” sabiedrības ieradumiem, gribam izlikties labāki nekā esam, daudz ko noklusējam, nerunājam tiešu, atklātu valodu. Zemais cilvēka novērtējums arī ir padomju totalitārisma mantojums. Mums ir daudz “neizrunātu lietu”, bet pamazām tās jārisina. Barikāžu laika neatkarīgas nākotnes Latvijas sapnis tā kontrastē ar šī brīža noslāņoto un sašķelto sabiedrību. No vienas puses, alkatība, no otras — nabadzība. Pa vidu pavisam plāns vidusslānis, kas baidās runāt atklāti, jo var zaudēt amatu vai darbu. Tas atstāj sekas visu pušu domāšanā. Vieniem ir izdevīgi slēpties un klusēt, otrie kaunas runāt par savu nabadzību un nesakārtoto dzīvi. Nerunājot godīgi un atklāti par būtisko vai neizrunājot vispār, mēs savu dzīvi un valsti sakārtojam gauži lēni. Turklāt ekrānu kultūra un pandēmija veicina to, ka cilvēki viens no otra bēg. Joprojām sadzīvojam ar korupciju. Lai arī esam maza valsts, netiekam ar to galā. Ir daudzas norises, arī barikādes, par ko joprojām daudz nezināmā, daudz kas joprojām nav izrunāts. Piemēram, Norvēģijā joprojām ik pa laikam dienas presē parādās publikācijas par Otro pasaules karu no dažādiem rakursiem, lai gan 75 gadus Norvēģijā par to varēts runāt brīvi. Mums šķiet, ka nekas daudz nav runājams. Tāpat Latvijā daudz labojama politiskajā kultūrā.

Trīs fotogrāfi

— Kā radās interese par fotografēšanu?

— Man ir sajūta, it kā kāds augstāks spēks no augšas visu sakārto. Uzaugu vecvecvectēva līdumā celtās mājās “Plunči” uz Taurupes un Madlienas pagastu robežas, kur tagad mīt jau septītā dzimtas paaudze. Fotografēšanu tā gluži neapzināti iepazinu jau bērnībā, jo šajās mājās veidojušies trīs fotogrāfi — vectēva brālis Verners Aleksandrs Lazdiņš, mans tēvs Valdis Lazdiņš un es. Skolas laikā 8. klasē man iznāca tikties ar Latvijā zināmo fotogrāfu Egonu Spuri, kurš tolaik vadīja Ogres Tautas fotostudiju, aicinot pievienoties. Biju sajūsmā, lai arī nebija vienkārši izbraukāt ar satiksmes autobusu uz tikšanās vakariem ik ceturtdienu pāri visam rajonam. Nekādus foto kursus vai skolas neesmu apmeklējusi, bet visu mūžu turpinu izglītoties gan tehniski, gan mākslinieciski sarežģītajā fotogrāfijas jomā, apmeklējot visu veidu mākslas izstādes, Latvijas Fotogrāfijas muzeja organizētos seminārus, fotogrāfisko biedrību pasākumus, plenērus. Tas ļāvis vērtēt citu un savus attēlus arī no kultūrvēsturiskā aspekta, iniciēt un piedalīties izstāžu veidošanā.Visu triju no “Plunču” mājām nākušo fotogrāfu ieguldījums ir novērtēts ar izstādēm Latvijas Fotogrāfijas muzejā un citur gan Latvijā, gan ārzemēs. Tētim un vectēva brālim foto vairāk bija sirdslieta. Lai gan viņi bildes lielākoties uzņēma savam priekam, tajās atrodamas ģimenes arhīvam pāri stāvošas būtiskas vērtības. Pati jau darbojos profesionāli kā žurnāliste, projektu vadītāja un izstāžu kuratore. Tomēr mūsu visu triju darbos ir kaut kas kopīgs — dokumentālais poētisms, dzīves realitātes pārsteidzošo mirkļu mednieku un dabas bērnu gars, lai noķertu īsto kadru.

— Tas izdodas bieži?

— Nenoliedzami. Labam fotogrāfam izstrādājas intuīcija to īsto kadru just jau iepriekš. Tas ir pārsteidzoši, ka esmu veidojusi jau 21 atšķirīgu personālizstādi, un katra izstādīta vairākās vietās Latvijā, Norvēģijā un Vācijā. Neesmu skaitījusi, bet, piemēram, viena no tām — “Īstenībā nosapņotā Norvēģija” — bija rādīta desmit vietās visā Latvijā, kas bija iekļauta Ziemeļu Ministru padomes projektā. Aizkrauklē bijušas divas —“Piepildīts klusums” un “Ziemas dārzs”. Pēdējai Aizkraukles Mākslas skolas absolventi, Taigas Kalvišķes mudināti, bija iestudējuši dzejas uzvedumu. Dzeja un mūzika manas izstādes papildinājušas bieži, jo vienmēr esmu dziedājusi arī pati. Katra no izstādēm ir ar savu stāstu un veidojusies gluži likumsakarīgi.Ir tā, ka es kameras slēdzi nospiežu tikai brīžos, kad esmu nedaudz vai ļoti iemīlējusies tajā, ko redzu. Tad atklājas neparastais. Ikdiena vienlaikus var būt arī māksla. Tas, ko rādām attēlā, ir atkarīgs no pasūtījuma, fotogrāfa centības, aizrautības, mērķa un uzstādījuma, un tikai tad no kameras modeļa. Pēc būtības esmu reportāžas fotogrāfs un ļoti mīlu fotografēt ikdienu, notikumus, pasākumus, kāzas. Izstādēs nonāk tikai neparastākie, īpašākie fotokadri. Ir ieceres par fotogrāmatām un albumiem.

— Kuri bijuši jūsu lielākie skolotāji fotomākslā?

— Vispirms jau tētis, kurš iedeva mīlestību un interesi par foto, bet brīvo mākslinieka lidojumu — Latvijas fotogrāfijas leģenda Egons Spuris un pasaules modernās fotožurnālistikas pamatlicējs Anrī Kartjē Bresons, kuram pieder frāze, ka labs fotogrāfs, tverot kadru, kā uz vienas stīgas liek sirdi, aci un prātu. Jāstrādā, pirmkārt, ar to un tikai tad kameru. Vēl tajā sekundes simtdaļā pievieno dzīves pieredzi un intelektu. Ir svarīgas klasiskas kategorijas kā kompozīcijas “zelta griezums” attēlā, bet dažkārt rezultāts ir interesantāks, ja pārkāpj šo principu. To mēdza darīt pat vectēva brālis Verners, kurš fotografēja ar platfilmu kameru. Viņš bija bitenieks un aku rakšanas meistars, bet sirdī labs fotogrāfs. Vēl viens leģendai līdzīgs fotostāsts ir par manu tēti Valdi Lazdiņu. Mūsu dzimtas fotosāga ir bagāts mantojums.Grūti pateikt, kāpēc tā, bet, ja teātra vai cita mākslas jomas vēsture izpētīta līdz sīkumam, ka šķiet — katrs mats izvilkts no skatuves dēļiem, tad par fotogrāfiju Latvijā, īpaši pēc 1940. gada, zināms tik maz. Fotogrāfu darbs un devums nav ne izpētīts, ne novērtēts. Tāpat Egonu Spuri, kura darbi kā vienīgā no fotogrāfu vidus iekļauti Latvijas Kultūras kanonā, cilvēki tikpat kā nezina. Dzirdēju, ka Raimo Lielbriedis savas ar rokām kopētās melnbaltās lielformāta bildes grasījies pat sadedzināt… Nozīmīgs izvērtējuma un novērtējuma veicinātājs, piemēram, ir gada balvas, kas tiek piešķirtas kultūrā, teātrī, kino, mākslā, medicīnā, arhitektūrā un kur tik vēl. Nevienas balvas nav fotogrāfijā, kas, šķiet, šobrīd netiek vērtēta un analizēta vispār. Latvija nezina, kas fotolauciņā ir tas vērtīgais, kuri ir tie, kas radījuši kultūrvēsturiski vērtīgos attēlus.

Spēka avots

— Ik pa laikam pieminat Norvēģiju. Kāda ir saikne ar šo valsti?

— Man ļoti tuva norvēģu būtība, izveidojusies spēcīga saikne ar tās cilvēkiem. To ir pat grūti formulēt, bet, pirmo reizi kafejnīcā sastopot norvēģi, pēc brīža viņš aicina mani kopā kāpt kalnos. Saikne ar Norvēģiju sākās, kad Jēkabpilij izveidojās sadarbība ar Āverejas komūnu. Reiz bija atbraukusi liela norvēģu delegācija uz pilsētas svētkiem, un, kad viņi devās mājup, uz lidostu viņus veda ar autobusu. Arī man vajadzēja tikt Rīgā, un braucām kopā. Pa ceļam stāstīju, ka Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir mana tēta fotoizstāde “Mājupceļš” par atgriešanos no Sibīrijas izsūtījuma. Norvēģiem bija daudz laika līdz lidojumam, un viņi izteica vēlmi to apskatīt. Biju viena no šīs izstādes veidotājām un varēju par to pastāstīt būtisko. Tobrīd jau aktīvi darbojos folkloras kopā “Balsi” un stāstījumu sāku ar īsu folkloras dziesmu — balsu. Beigās delegācijas koordinatore pateica vienu teikumu — šī izstāde jāparāda Norvēģijā! Lai to izdarītu, metos projektu rakstīšanā Kultūrkapitāla fondam, dzīvē īstenojot starpvalstu kultūras sakarus, un ar diplomātisko kurjeru izstāde “Mājupceļš” nokļuva Norvēģijā, kur savas pirmās un vienīgās izstādes atklāšanā klāt bija arī tētis. Norvēģi mūs uzņēma karaliski, par ko vien varētu stāstīt veselu stāstu. Vēlāk, kad tētis jau bija aizsaulē, izstāde pabija arī starptautiskajā fotogrāfijas festivālā “Ziemeļu gaisma” Kristiansunnā. Šajā Rietumpasaules fotofestivālā mēs ar reiz deportētā latvieša darbiem bijām pirmie no Austrumeiropas starp pasaulē atzītiem autoriem. Norvēģus ieinteresēja tēta darbi, jo tas bija cits skatījums uz notikumiem un attēla veidošanu, brīvs no padomju totalitārās ideoloģijas uzspiestā. Turklāt norvēģi savā presē bija palaiduši baumu, ka deportētais divdesmitgadīgais Valdis bija pazīstams ar Anrī Kartjē Bresonu, tādēļ ir līdzības fotogrāfiskajā rokrakstā. Tā ar savas dzimtas stāstu un tēta fotogrāfijām uz Norvēģiju braucu divas reizes. Ja nebūtu pārzinājusi viņa fotonegatīvus, novērtējusi un līdzdarbojusies izstādes tapšanā Rīgā, tie joprojām atrastos filmu rullīšos mājas skapī. Lai gan, izvērtējot attēlus, redzams, ka tētis uzņēmis šīs fotogrāfijas, apzinoties tā brīža notikumu esenci un nozīmi, bija noglabājis fotofilmiņas, jo saprata, ka viņa skatījums tā laika režīmam nav vajadzīgs. Bija jāpalīdz šos attēlus parādīt.

— Šī valsts tik ļoti saistīja, ka iemācījāties tās valodu?

— Tas sākās tā. Ar Āverejas kultūras koordinatori Bēritu Hannasviku sākām sarakstīties angliski, kas bija grūti, jo skolā apgūtā svešvaloda bija vācu. Jau tad radās vēlme sarakstīties norvēģiski. Turklāt priekšlasījumu izstādei vajadzēja tulkot norvēģiski, un te palīdzību radu Kultūras akadēmijā, kur iepazinos ar pasniedzēju Snorri Karkonenu Svensonu, kurš šo tekstu iztulkoja bez maksas. Aizsākās mūsu draudzība un norvēģu valodas apguve, kas atvēra veselu līdz tam apslēptu pasauli uz šo ziemeļu kultūru. Tagad ik dienu skatos gan Latvijas, gan Norvēģijas ziņas, salīdzinot, kā atspoguļo notikumus.

— Pati arī mācāt norvēģu valodu.

— Jau desmit gadus. Mani audzēkņi pamatā ir cilvēki, kuri dzīvo Norvēģijā, un viņu jaunākā paaudze. Parastais stāsts ir tāds — kādu laiku viņi iztiek ar angļu valodu, bet tad saprot, ka vajag arī norvēģu. Norvēģijā jebkuru tur nokļuvušo aicina apgūt valodu, piedāvājot arī iespējas, un tas rada pozitīvu attieksmi, nevis nosodījumu, ka tik ilgi dzīvo, bet neprot valodu.

— Pašai nav bijusi doma doties uz Norvēģiju?

— Esmu domājusi, ka varētu pastrādāt tur ar kādu lielāku projektu, bet pavisam pārcelties noteikti nē. Manī ir spēcīga piederības izjūta savai dzimtai un Latvijai. Arī Krustpilī dzīvoju mājā ar vēsturi un spēcīgu stāstu, kas līdz ar citām šajā ielā uzbūvētas pagājušā gadsimta 20. gados netālu no Krustpils pils kā pirmās bijušajā Krustpils baronu Korfu labības laukā. Arī kad esmu savos “Plunčos”, kur joprojām dzīvo māsas ģimene un mamma, vienmēr ir ļoti īpaša sajūta. Katra paaudze tur kaut ko ielikusi, un tās man nav tikai lietas. Joprojām ir svarīgi, ka nāku no siltām senču mājām, kas piestīgotas ar mīlestības pavedieniem dārzā, bišu dravā, taciņās, ēkās, vecmammas izšūtos spilvenos, māsas gleznās, tēta, vectēva brāļa un manās fotogrāfijās. Mīlestības dziļumam un identitātes saglabāšanai ļoti būtiski bijis tas, ka vectēva ģimene no deportācijas Sibīrijā varēja atgriezties senču iekoptajās mājās. Apkārtējos cilvēkos, kuru dzimtām nav tā paveicies, joprojām jūtu šīs totalitārā režīma saplosīto likteņu un dvēseļu sekas. Dzimtas stāsta un identitātes jeb garaspēka saglabāšana ir neizsmeļams spēka avots. Lai saprastu, ko nozīmē mīlestības fotogaisma, kas mani kā fotogrāfi pavada no senču un bērnības mājām, jāredz manas fotogrāfijas.

Apšaude meitas zīmējumā

— Kas jūsu bērniem ir Latvija?

— Meitai Vitai tolaik bija pieci gadi, viņa diezgan labi atceras barikāžu laiku. 20. janvārī, kad Rīgā notika apšaude, mans vīrs un viņas tētis bija devies uz barikādēm Zaķusalas brigādē. Un mēs nezinājām, ka Juris šaušanas laikā jau bija vilcienā mājupceļā. Pēc televīzijā redzētā Vita kā bērns zīmēja tā vakara notikumus uz melnā fotopapīra iepakojuma ar baltu krītu — šāvienu svītras, barikāžu aizstāvjus un sarkanbaltsarkanos karogus. Bijām abas par notikušo un šo zīmējumu ļoti iespaidotas. Kad tas viss sākās, satraukumā pieplakām pie televizora, jo telefona sakaru nebija, un nezinājām, kur ir tētis. Kad viņš vēlāk ienāca pa durvīm, bijām neizsakāmi priecīgas.Runājot par to, kā par barikāžu laiku izstāstīt bērniem, ir jāmēģina izraisīt viņos interesi par to. Kalvim neuzmācos ar saviem stāstiem, bet sagaidīju brīdi, kad viņš gribēja, lai es par tur piedzīvoto stāstu vēl un vēl. Mūsu ģimenē visus gan vienmēr interesējusi vēsture. Arī pirms diviem gadiem Kalvis prasīja, lai vēl pastāstu par savu barikādēs pieredzēto, jo viņi abi ar draudzeni, arī grafiķi, bija pieteikušies plakātu zīmēšanai barikāžu piemiņas pasākuma noformējumam Zaķusalā. Kad televīzijas tiešraidē skatījos grupas “Pērkons” koncertu ar mana Atmodas bērna Kalvja veidotajiem plakātiem fonā uz kravas auto un dzeltenā “Ikarus” autobusa, imitējot tā laika vidi, sapratu, ka man izdevies aizdegt barikāžu ugunskuru arī dēla sirdī.

— Ar ko viņi šobrīd nodarbojas?

— Kalvis un Vita abi ir maģistri mākslas jomā. Meita beidza Kultūras akadēmiju, bet dēls Mākslas akadēmiju. Kalvis strādā par grafisko dizaineru Rīgā, Vita studēja starpkultūru attiecības un šobrīd ir Vācijā. Seminārā Rīgā viņa satika tagadējo vīru Aleksandru, kurš ir rietumvācietis ar vācbaltu saknēm Latvijā. Viņa vecāmāte ir vācu ģimenes atvase no Aizputes. Aleksandrs ir pārmantojis viņas mīlestību pret Latviju, kura to atstāja deviņu gadu vecumā, joprojām to pārdzīvo un piemin savā 90 gadu vecumā. Bet vectēvs, kurš bija latvietis, Aleksandram paguva iemācīt latviešu valodu.

— Kas būtu Daiga Kalniņa pēc vairākiem gadu desmitiem?

— Noteikti cilvēks, kurš joprojām fotografē, dzied, māca, kā arī apgūst valodas. Varbūt dara ko jaunu, negaidītu. Varētu un gribētu vairāk darboties kā fotogrāfe, veidot augstvērtīgas reportāžas ar māksliniecisko virsvērtību, ko visu laiku esmu slīpējusi un attīstījusi. Fotografējot redzu vienlaikus gan kopskatu, detaļas, dinamiku, noskaņu un portrerus. Ja vajag, lieku lietā “trešo” aci un intuīciju, kas ir svarīgs sievietes darbarīks. Arī dziedāšana un mūzika ir daļa manas būtības, un daru to gan folklorā, gan Krustpils kultūras nama jauktajā korī “Noskaņa”. Tā diriģente Ilze Konovalova, kura pati dzied Latvijas Radio korī, atved mums kaut ko no pasaules elpas. Folklora gan man bija vispirms. Krustpilī gandrīz līdzās dzīvo grupas “Saucējas” dibinātāja Iveta Tāle, kura atgriezusies Krustpilī un sākusi Jēkabpilī dibināt folkloras grupu. Iveta vēlas celt gaismā Sēlijas unikālo tradicionālās mūzikas mantojumu ar daudzbalsīgo dziedājumu. Kad dzirdi, kā tajā skan “Aiz Daugavas melni meži” un daudzas citas dziesmas, sajūtas ir neaprakstāmas. Esmu pievienojusies šai grupai, un manas barikāžu izstādes atklāšanā Staburagā būs mūsu pirmā uzstāšanās.Īsti nezinu, ko nozīmē jēdziens “garlaicība”, ko nepazinu jau bērnībā. Zinu, ka arī vārds “seniore” pat pēc gadiem nav domāts man. Dzimtā sievietes dzīvojušas garu mūžu. Atceros, mana vecmamma, kad līdz simts gadu jubilejai bija atlikuši pāris gadi, teica, ka viņas gars lido kā jaunībā, tikai ķermenis netiek tam līdzi. Tā arī man — gars lido un rada. Jāpieskata, lai ķermenis tiek līdzi un fotogrāfs nezaudē sikspārņa veiklību. 

Pieturzīmes

* Daiga Kalniņa
* Dzimusi 1966. gada 6. janvārī Ērgļos.
* Dzīvo Jēkabpilī.
* Pabeigusi Taurupes vidusskolu un studējusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, iegūstot latviešu valodas un literatūras specialitāti.
* Strādājusi par latviešu valodas, literatūras, zīmēšanas un fotopulciņa skolotāju Krustpils pamatskolā, bijusi korespondente Jēkabpils rajona laikrakstā “Brīvā Daugava”, no 1994. gada laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” novada korespondente un fotogrāfe (kopš 2011. gada ārštata).
* Fotogrāfijas izstādītas 21 personālizstādē, piedalījusies dažādās grupu izstādēs Latvijā, Norvēģijā un Vācijā.
* Mācījusies Kultūras akadēmijas “Nordistikas” centra rīkotajos norvēģu valodas kursos un pašmācībā. Māca norvēģu valodu.
* Iedibinājusi fotoplenēru “Pa Buclera pēdām”, organizējusi fotokursus.
* Muzicējot Sēlijas folkloras grupās “Balsi” un “Rati”, piedalījusies folkloras festivālos Latvijā, Lietuvā, Somijā, Polijā un Austrijā, 2005. gadā iegūta “Gada Lielā folkloras balva”.
* Piedalījusies Latvijas Fotogrāfijas muzeja rīkotajās radošajās darbnīcās, to skaitā “Ziemeļu gaisma” un “Ostvind”.
* Kopā ar biedrību “Jēkabpils mantojums” īstenojusi Jēkabpils pilsētas domes NVO projektus “Pasta ielas nami” un “Laikgrieži Jēkabpils sejā”.
* Savas fotogrāfijas izmantojusi vairāk nekā desmit fotofilmu veidošanā.
* Iegūta augstākā godalga Latvijas Tūrisma attīstības aģentūras fotokonkursā, Jēkabpils pilsētas domes nominācija “Gada jēkabpilietis 2004” par veiksmīgiem fotoprojektiem. Saņemta 1991. gada barikāžu piemiņas nozīme.