Ik pa laikam nākas dzirdēt, ka īpaša uzmanība jāpievērš sabiedrības neaizsargātākajai daļai — bērniem un vecļaudīm. Bērni ir vecāku ziņā, un, kā viņu intereses tiek aizsargātas, arī mūsu pusē, redzams gan sociālajos tīklos, gan medijos.
Ikdienā daudz neaizdomājamies, cik neaizsargāts cilvēks kļūst vecumdienās. Te es domāju informācijas iegūšanu. Laimējies tiem, kam tuvumā vai uz dzīves rokas pulsu tur bērni un mazbērni. Pasargāti arī tie, kuri mūža novakari vada aprūpes centros jeb pansionātos. Pabērna lomā nonākuši, kam pēcnācēju nav vai arī viņi ir ļoti tālu, varbūt pat citā valstī, taču viņi vēl jūtas pietiekami stipri un palīdzību no malas nevēlas pieņemt. Viss jau būtu labi, bet vienā brīdī sākas problēmas.
Vecs cilvēks samulst pie rindu mašīnas poliklīnikā vai citā valsts iestādē, jo īsti nesaprot, ko pie tās darīt. Kur atrast kāda pakalpojuma sniegšanas vietu, ja pēc kāda laika iepriekšējā pretī raugās aizputējuši logi un ieeju liedz aizslēgtas durvis? Informācija, iespējams, atrodama internetā, bet nav ne datora, ne pieslēguma, ne viedtālruņa. Ir pogu telefons, ar kuru var tikai piezvanīt.
Tāpat arī valsts un pašvaldību iestāžu darbā ik pa laikam ir kādas izmaiņas. Jā, internetā par to var uzzināt, bet tikai tie, kam ir piekļuve. Arī redakcijai gadās saņemt zvanus, kuros ir lūgums uzzināt telefona numuru kādai iestādei, kā arī jautājumi, piemēram, kā atteikties no kāda pakalpojuma. Šāds jautājumu un palīdzības lūgumu maratons mums sākās pagājušā mēneša vidū. Saistībā ar ēkas pārbūvi Lāčplēša ielā 4 ir nojaukta centrālā ieeja. Pie tās bija pastkastītes, kurās varēja iemest lapiņas ar ūdens skaitītāju rādījumiem. Tagad tās pārvietotas uz telpām, kur atrodas Aizkraukles valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs. Par to apsaimniekotājs “Lauma A” saviem klientiem paziņoja e-pasta vēstulē. Bet pārējiem? Pie savas mājas ieejas durvīm šādu paziņojumu nemanīju. Kas rādījumus nodod interneta vietnē, tam šī informācija nav aktuāla. Taču viena daļa iedzīvotāju vērsās redakcijā, lai uzzinātu, kur nodot rādījumus? Un tā ir tā daļa, kura allaž cenšas visu laikā paziņot un samaksāt, lai, pasarg’ dievs, neizveidojas parāds.
Tā ir tikai viena epizode. Protams, nevaram atgriezties sirmā pagātnē, kur par katru jaunumu vēstīja saucējs, un skaidrs, ka saziņas telpa turpinās attīstīties. Tomēr būtu svarīgi rast veidu, kā aktuālo informāciju saņemt arī tam mazumiņam, kas ar jaunajām tehnoloģijām ir “uz jūs”. Ne visi seniori iesaistās savās biedrībās, kur starp dažādām aktivitātēm bija arī iespēja apgūt viedtālruņa lietošanu. Līdz ar to problēma vēl kādu gadu desmitu nekur nezudīs. Tādēļ šim jautājumam būtu nopietni jāpievēršas un diskusijās jārod kopsaucējs, kas par to būtu atbildīgs — valsts, pašvaldība vai kāda sabiedriska organizācija.
Reklāma