Pērses meitene aizved uz paradīzi

VĒRTĒ LINDA ŠMITE, latviešu valodas skolotāja un rakstniece

Uz Kokneses kultūras centru 3. augusta vakarā plūda cilvēku straumes un tērces. Nāca jauni un veci, pa divi, pa trīs, bariņos. Brauca ar automašīnām, pat ar speciāli šim notikumam pasūtītu autobusu.

Kas vilināja ļaudis no malu malām: no Kokneses, Aizkraukles, Skrīveriem, Bebriem, Iršiem? Vai tas, ka pašdarbnieki — amatiermākslinieki (koristi, solisti, dejotāji) Koknesē pirmoreiz izrādīs dziesmu spēli ar romantiski noslēpumainu nosaukumu “Pērses meitene”? Varbūt tā bija interese par labi pazīstamā kultūras cilvēka Sarmītes Rodes (teksts) un cienījamā liepājnieka Andra Kristona (mūzika) kopdarbu, kas uz papīra tapis jau 2020. gadā? Bet, ļoti iespējams, ļaudis pulcēja vajadzība pēc kaut kā tīra, nesamākslota un neatkārtojama, kāds bija Pērses ūdenskritums, gleznotājus, mīlētājus pievelkošā Pērses grava, un turpat netālu reiz novietotā tēlnieka Voldemāra Jākobsona skulptūra “Salst”, ko tautā dēvēja par Pērses meiteni? Kad dziesmu spēle ir galā, tad atbilde arī rokā: cilvēki ir izslāpuši pēc laika, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas, mīlestība saldāka un cilvēki sirdsšķīstāki. Mēs esam ārējā spožuma nogurdināti, un ne reti vien gribas kā Pērses meitenei nevis tiekties pēc katedrāļu spozmes, bet pieglausties pelēkam laukakmenim.

Dzejniecei, komponistam un uzveduma veidotājai Ivetai Bērziņai ar 26 dziesmām, kuras kā pērles saver un sižetiskā virtenē vērš galveno varoņu dialogi, izdevies sapni padarīt dzīvu, aizvedot skatītāju uz 20. gadsimta 30. gadu Koknesi, par kuru koncertuzvedumā tiek dziedāts:

“Mums ir sava paradīze, Ievu ziedos kad Pērses krasts.”

Ar krāšņiem dabas skatiem apdāvinātajā Koknesē tolaik bija viss: baznīcas, visdažādākās bodītes un darbnīcas, teātra izrādes, zaļumballes, krogi, tirgus dienas un daudz, daudz tūristu, vasarnieku, ko ar savu esamību izrādē attēloja Kokneses kultūras centra “Alaine” jauktais koris atbilstošā noformējumā un iznesībā, un bezbēdīgie vidējās paaudzes deju kolektīva “Liepavots” dejotāji. Ja ir cilvēki, no mīlestības neizbēgt, un kur nu vēl Koknesē ievu ziedēšanas laikā:

“Kur Daugava un Pērse plūst, Tur mīlētājiem sirdis lūst!”

Liriskās dziesmās ne reizi vien mākslinieki atgādina mūžveco patiesību:

“Tik gadalaiki pārmainās, Bet mīlestība nemainās!”

Mīlestības alkst skaistā, sirdsšķīstā Elza (Helēna Vilde), kuras dienas griežas Kokneses ūdensdzirnavās, mīlestības kāršu jaucēja Jautrīte (Ivita Puzo), prātīgais fotogrāfs Alfrēds (Aldis Lazdiņš). Un visi viņi, tāpat kā tas tradicionāli notiek Rūdolfa Blaumaņa komēdijās, “dabonas”, tas ir, saiet kopā. Tūrists no Rīgas emocionālais un nedaudz skumjais Roberts (Oskars Zviedris) paliek Koknesē pie Raiņa “Pūt, vējiņi!” gara līdzinieces Elzas, Roberta jestrais draugs Žanis (Emīls Vītoliņš) izvēlas Jautrīti, bet Alfrēds beidzot tiek pie jaunības dienu mīlestības bufetnieces Mildas (Līga Mutjanko).

Stāsts par Pērses meiteni veiksmīgi papildināts ar teikām un nostāstiem par Koknesi, tādējādi liekot sajust senatnes maģisko elpu, kura pils parkā nav pazudusi arī šodien.

Sarmīte Rode dziesmu spēlei apzināti radījusi tekstu tādā kā naivisma manierē, komponists Andris Kristons, kuru pazīstam kā nopietnu un sarežģītu dziesmu autoru, atklājies pavisam citā ampluā: viņa dziesmas šajā uzvedumā viegli ielāgojamas, dziedamas līdzi, un tas ir viens no cēloņiem, kāpēc mākslas darbi bieži vien kļūst tautā populāri. Dziesmu spēli vizualizēt palīdzēja sendienu fotogrāfiju projekcijas un skaņu efekti. Muzikālo pavadījumu spēlēja komponista dēls Juris Kristons.

Izrāde attaisnoja uz sevis liktās skatītāju cerības — ar ovācijām un skaļiem aplausiem uz skatuves tika aicināti autori, pie māksliniekiem plūda ziedu jūra. Komponists Andris Kristons deva mājienu, ka izrāde būtu atkārtojama brīvdabā, lai visiem tiek sēdvietas, lai visiem ērta skatīšanās un klausīšanās. Cik milzīgs, atbildīgs, no brīva prāta ieguldīts darbs, zina tikai paši dziesmu spēles veidotāji un visi vārdos nenosauktie palīgi mēģinājumos gada garumā. Lai citiem dotais atdodas divkārt! Lai garainis, kurš Koknesē un Bebros veicinājis vārīšanos (tā Sarmīte Rode nodēvēja komponistu Andri Kristonu), arī nākotnē tikpat neatlaidīgs un radošs!