Nevar aizmirst! Dziesmu melodijas — “lipīgas” un atmiņā paliekošas

Aizvadītās nedēļas piektdienā vasaras vakara koncerts “Kalna Ziedos” Aizkrauklē pulcēja uz kapelas “Karikste” koncertstāstu “Kā var aizmirst”, kurā izskanēja Alfrēda Vintera dziesmas.

Dziesmas bija dzirdētas agrāk. Gan trimdas latviešu dziedātājas Larisas Mondrusas un citu izpildītāju sniegumā, gan radu saietos. Ar visiem kopā dziedot, iemācījos arī vārdus. Tad pirmo reizi dzirdēju tādu uzvārdu kā Vinters, un man arī pačukstēja, ka publiski šīs dziesmas labāk nedziedāt. Toreiz gan nesapratu, kāpēc. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad 80. gadu vidū tika izlaista grupas “Ornaments” plate “Pie Dzintara jūras”, kurā bija iekļautas arī Alfrēda Vintera dziesmas.

Man tā nebija gremdēšanās atmiņās, es ar prieku skatījos un klausījos šīs vecās dziesmas jaunās skaņās. Pareizāk būtu teikt, “Karikstes” skaņās. Un ne tikai. Šim koncertam pievienotā vērtība bija Alfrēda Vintera dzīvesstāsts, ko lieliski izstāstīja Reinholds Sprukulis. To, kā Vintera dzīvē ienāca mūzika, par skatuves un dzīves gaitām, par zvaigžņu stundu un visām no tās izrietošajām sekām. Par došanos uz Zviedriju, uz kurieni brauciens laivā no drošības apsvērumiem bija bīstams. 60. gadu sākumā Latvijas PSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš nu jau trimdas mūziķi Alfrēdu Vinteru aicināja sniegt koncertus Latvijā. Lieki teikt, ka koncerti bija apmeklēti lielā skaitā. Savukārt pretrunīgi tie tika vērtēti trimdas latviešu vidū, ne visi spēja saprast un novērtēt viņa rīcību. Tomēr, kad Kultūras ministriju sāka vadīt Vladimirs Kaupužs, Vintera koncertiem Latvijā tika iedegta sarkanā gaisma. Zviedrijā Vinters aizvadīja 30 savas dzīves gadus. Starp citu, šis ir komponista 115. jubilejas gads.

Šo stāstu pavadīja Reinholda un pārējo “Karikstes” mūziķu izpildītās dziesmas — “Viltīgās acis”, “Gaujas laivinieks”, “Kā var aizmirst”, “Viss ātri mainās”, “Jūlai tas ir nieks”, “Draugs, nejautā” un citas. Dziesmās prieka pilna bohēma un skumja vientulība, flirts, alkas, sirdsēsti, bet pāri visam dzimtenes mīlestība, ilgas pēc tās.

“Kalna Ziedos” koncerts notika atklātās krātuves telpā nelielā skatītāju pulkā. Tas sirsnīgā, romantiskā un omulīgā noskaņā, ko dziedot un spēlējot uzbūra visi “Karikstes” muzikanti, šķiet, aiztraucās vēja spārniem. Smaidi, līdzidziedāšana, aplausi pavadīja katru dziesmu, un par visiem simts jāpiekrīt “Karikstes” ierakstam “Facebook” — satikšanās mūzikā bija burvīga!

Kāds varbūt pavīpsnās par šlāgerīšiem, par kuru māksliniecisko vērtību var diskutēt, bet nevar noliegt, ka Alfrēda Vintera veikums žanriskā pamata — dejas un mūzikas — dēļ bija tautai tuvs un saprotams. Dziesmu vārdi bija viegli uztverami, melodijas — “lipīgas” un atmiņā paliekošas. Kā var aizmirst? Nevar aizmirst! Un arī nevajag aizmirst.