REDAKCIJAS SLEJA: Vīnu vai pienu?

Šobrīd, kad “durvis” uz pasauli plaši vaļā, vairāk salīdzinām un vērtējam, ko un kā piedāvā citas valstis. Ceļojot nevar iztikt bez kāda ēdināšanas uzņēmuma apmeklēšanas, kaut vai tāpēc, lai izbaudītu vietējo virtuvi. Arī man pēdējā laikā iznācis būt dažādās valstīs, secinot, ka sabiedriskā ēdināšana lielākoties ir diezgan dārga. Ja ceļo viens, nav tik traki, bet ģimene paēst kafejnīcā ne vienmēr var atļauties.

Līdzīgi ir arī pie mums Latvijā, kur ēdināšanas joma pamazām sāk attapties no pandēmijas žņaugiem. Lai arī šķiet, ka situācija uzlabojas visās jomās, Latvijas Restorānu biedrība un Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija ceļ trauksmi. Abas organizācijas vērsušās pie finanšu ministra un Ministru prezidenta, atkārtoti aicinot palīdzēt nozarei izdzīvot, nākamā gada valsts budžetā iekļaut samazinātu 12% pievienotās vērtības nodokļa likmi ēdināšanas pakalpojumiem. Biedrības pārstāvji norāda, ka aptuveni 85% Eiropas Savienības dalībvalstu šobrīd ir spēkā samazinātā likme, tikai ne Latvijā.

Koks ar diviem galiem, kur vienā galā ir uzņēmēji, otrā — patērētāji. Ieguvēji vēlas būt abi, gan spējot strādāt un nopelnīt, gan paēst labi un par pieņemamu cenu. Ja ņem vērā pieredzi vidējā segmentā, tad Latvijā nav tās augstākās cenas par vienu ēdienreizi. Salīdzinot mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, kur kopš pandēmijas laikā noteikta samazinātā pievienotās vērtības nodokļa likme 9% apmērā ēdināšanai, paēst ir krietni dārgāk. Man labs katalizators tam, cik dārgs vai lēts ir ēdiens konkrētajā vietā, ir cena par kafijas krūzīti. Nereti nākas secināt, ka pat izdaudzinātajās “dārgajās” valstīs to un nelielu maltīti var iegādāties krietni izdevīgāk nekā pašu mājās.

Vai, samazinot nodokļa likmi, iegūsim lētāku pakalpojumu? Grūti spriest, bet maz ticams. Nodokļa likmes samazinājums konkrētām pārtikas grupām un pakalpojumiem noteikti ir atbalstāms, un tas būtu jādara, bet tikai reāli dzīvē galaprodukta cenu nosaka vēl daudz kas cits, ne tikai maģiskais pievienotās vērtības nodoklis. Tādi eksperimenti ar nodokļa apmēru jau bijuši, piemēram, grāmatām, vietējiem augļiem un dārzeņiem, bet lielu labumu nav devuši, jo izrādās, ka cena ikdienas produktiem drīz vien atkal ir “augšā” citu faktoru ietekmē. Savukārt alkoholu, kam vajadzētu būt kā ekskluzīvai precei un krietni dārgākam, dažādās akcijās var iegādāties tik izdevīgi, ka pilns internets ar ironiskiem komentāriem — varbūt lētāk pirkt vīnu, nevis pienu?

Ēdināšanas pakalpojumi noteikti nav viegla nozare, un pateicība visiem, kas tajā strādā, jo bez tās mēs neiztiksim. Var jau spriest un rēķināt, cik maksā kotlete mazbudžeta kafejnīcā vai ceļmalas krogā, bet būtiski arī, lai apmeklētājs var to atļauties, jo pretējā gadījumā nebūs arī uzņēmēja.