Sastingušā skaistuma dārzs

Šis noteikti ir neparastākais zvēru dārzs Latvijā. Šeit visas radības sastingušas akmenī. Tas ir Stalbē, Rīgas—Valmieras šosejas malā, un tā vien vilināt vilina piestāt ekskursantus. Lai gan uz stiepļu žoga izvietots uzraksts, ka tas ir privātīpašums, ne viens vien interesents izliekas to neredzam un nespēj vienaldzīgi pabraukt garām, tajā neiegājis, turklāt dārzam ir ērta piekļūšana. Savu vainu gan pēc tam “robežpārkāpēji” izpērk, atstājot ziedojumu rūķim. Kas tad ir šis interesantais objekts, un kāda ir tā nākotne?

Iecienīti bruņurupuči un zirnekļi

Lielāku skaidrību par vilinošā objekta pagātni var gūt interneta dzīlēs. Savulaik te valdīja diezgan liela cilvēku plūsma, jo tepat bija arī laukakmens izstrādājumu bodīte (tā to sauc paši īpašnieki) “Ezeriņi”. Ap to bija izpleties brīvdabas zvēru dārzs, kurā mita daudzi iemītnieki — milzīgas skudras, zirnekļi, spāres, sienāži, gliemeži, zivis, vardes, bruņurupuči, pūces, stārķi, dzērves, pīles, vārnas, kaķi, suņi, gaiļi, cūkas, eži un pat ziloņi. “Ezeriņu” pārdzimšana skulptūru dārzā notika 2006. gada 1. jūlijā. Tā saimnieks bija akmeņkalis Aivars Kerliņš.

Ciemiņi te varēja padzert tēju un kafiju, kā arī pasūtīt bagātīgu akmens izstrādājumu klāstu. Pircēju iecienīti bija zirnekļi un bruņurupuči, jo ir ticējums, ka tie mājās nesot veiksmi. Pieprasītas bija arī gudrās pūces.

Dēls turpina tēva iesākto

Tiesa, pircēju vēlmes ik pa brīdim mainījās. Te viņi vairāk bija iecienījuši akmens cūkas, te dzērves vai akmens naudas makus. Dārzā bieži iegriezās garāmbraucošie jaunlaulātie, lai nofotografētos pie pieciem milžiem — līgavas un līgavaiņa, vedēju pāra un mācītāja. Savukārt bērnus vilināja bērnu laukums, piemēram, akmens karuselis, kurā bērni var riņķot, sēžot mīlīgu koka zvēriņu mugurās.

Pirms pāris gadiem meistars pēkšņi aizgāja mūžībā. Akmeņkaļa iesākto turpina dēls. Tagad dārzs vairs nav tūrisma objekts, cilvēku te apgrozās mazāk, arī akmens skulptūru nav tik daudz. Tiesa, daudzi nemaz nezina, ka daļa no tām ir meistara dēla Arta darinātas, piemēram, alnis, vērsis un kaķis, kuru tā vien gribas samīļot.

Knauzera vārdu iesvēta ar lielgabala šāvienu

Arī milzu zirnekli, kurš “piedzima” 2014. gadā un ir kā dārza vizītkarte, Aivars Kerliņš veidoja kopā ar dēlu.

Milzīgais kukainis tika samontēts darbnīcā “Saulrītos” Cēsīs, tad izjaukts, atvests uz Stalbi un novietots. Zirneklis bez kājām vien svēra ap pustonnu. Toreiz zirnekļa skulptūras atklāšanas reizē tika sarīkota vārda došana kukainim. Starp daudzajiem ieteikumiem par piemērotāko vārdu atzina rozulietes Lailas Vidiņas ģimenes piedāvāto — Knauzers. Viņa vārds tika iesvētīts ar lielgabala šāvienu. Vārda devēji par to balvā no meistara saņēma mazu meistara gatavotu zirneklīti.

Nav, kas strādā

Savulaik Aivars Kerliņš kādā intervijā teica: “Mani akmens darbi ir vairāku cilvēku kopdarbs. Pie manis strādā talantīgi cilvēki, kuriem varu izstāstīt, kā es to redzu, un tā arī būs galarezultātā.” Tagad, runājot ar dēlu Arti (kurš turpina tēva sākto darbu) par tālāko uzņēmuma attīstību, viņā ir visai maz optimisma: “Nav, kas strādā. Arī kalējs pirms pāris gadiem nomira. Es pats darbu sāku no sešiem rītā līdz pusnaktij. Nav jau tā, ka vienu objektu var izgatavot dienas laikā — tas ir vairāku mēnešu darbs.” Taču, ja akmens dārzā ieklīstot pa kādam interesentam, ārā jau nevienu nedzenot.

+ 6