Vai kultūras ir par daudz?

Sociālajos tīklos trāpījās informācija par Eiropas Savienības (ES) valstu valdību tēriņiem kultūras jomai 2018. gadā. Vidēji savienībā tie bija 1% no kopējā budžeta. Latvija kultūrai atvēlēja teju trīs reizes vairāk — 2,8%. Salīdzinājumam Somija, Lielbritānija, kas īsti nav ES valsts, bet apskatā ietverta, kā arī Vācija, Beļģija un citas ekonomiski attīstītās valstis kultūrai atvēlēja daudz mazāk naudas. Mazāk finansējuma šajā gadā deva arī Lietuvas un Igaunijas valdības. Vēsturiski kultūrai mums bijusi lielāka nozīme nekā, piemēram, uzņēmējdarbībai. Dziedāšana un dejošana mūs vienojušas un joprojām satur kopā, par ko pārliecināties varēja nesen notikušajos Dziesmu un deju svētkos. Kas mēs būtu kā tauta, kā valsts bez abām šīm nodarbēm? Diskusijās par finansējumu ir diametrāli pretēji noskaņojumi. Vieni saka: jo nabagāka valsts, jo lielāks kultūras finansējums. Ar pliku pakaļu, toties “kulturāli” vai arī “ākstīšanās ir ļoti pieprasīta”. Tiesa, 2018. gads varbūt nav labākais salīdzināšanai, jo tajā Latvija atzīmēja savu 100. dzimšanas dienu. Ar ko citu, ja ne kultūras norisēm to varētu svinēt? Vērā ņemams un, manuprāt, vietā ir komentārs, kurā teikts — ja nebūtu kultūras pasākumu un iespējas pašiem piedalīties, piemēram, Dziesmu svētkos, tad veselības aprūpei, jo īpaši garīgās veselības jomā, vajadzētu daudz vairāk naudas. Cilvēkiem, lai nenojuktu no mūžīgās naudas pelnīšanas, vajag atslodzi dvēselei. Bet dažiem jau to nesaprast. Par cilvēku saka — lai viņš būtu laimīgs, ļaujiet darīt viņam to, ko vēlas. Runa gan ir par sevi pilnveidojošām, ne destruktīvām darbībām. To, ka dziesma, mūzika mums ir kaut kas īpašs, pārliecinājos arī pagājušajās brīvdienās. Agrā svētdienas rītā, pēc pulksten četriem, pirms vēl saule lēkusi, Jūrmalā jūras krastā sapulcējās, pēc maniem aprēķiniem, ap diviem tūkstošiem cilvēku, lai sauli sagaidītu, klausoties ērģelnieces Ivetas Apkalnas spēlēto mūziku. Brīdī starp pirmajiem akordiem, kad publika pieklusa un skatienus vērsa mūziķes virzienā, pēkšņi no kāpu krūmiem atskanēja zema, svinīga vīrieša balss, dziedot: “Te ir mana dzimtene, smilšainais krasts.” Tieši tik vien, ne rindiņas vairāk. Komiski, bet ne ļauni. Kas vēl labāk var raksturot mūsu kultūras mīlestību, kā pāris stundu laikā izpirktās 60 000 biļešu uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu Mežaparkā?