Ar dziļām saknēm savā vietā

Šoreiz gribu pakavēties pie teātra izrādes, kas aizkustināja daudzus no sanākušajiem skatītājiem amatierteātru festivālā “Pērses krastos”. Runa ir par Saldus Tautas teātra izrādi — A. Dzīles lugas “Vakars ar pīlādžu tēju” iestudējumu.

Visu izrādes smagumu iznes viena aktrise — Daina Sipeniece, kura spēlē Birutas lomu. Biruta jau ir cienījamos gados un dienas aizvada dzimtas mājās. Tās, tāpat kā Birutas mūžu, jau sagrauzis laika zobs. Pa caurajiem pakšiem velk vējš, arī krāsns vairs nesilda, kā vajadzētu, jo ātri atdziest un siltums pazūd. Kājas vairs neklausa, un arī rokām nav tik daudz spēka, lai malku pienestu klēpjiem. Vienīgais Birutas sarunbiedrs un laika kavēklis ir kaķītis, jau vecs, un tāpat kā cilvēks — vairāk gulšņā nekā iet medībās, līdz pienāk laiks doties uz labākiem medību laukiem.

Birutu uz skatuves redzam dažādos vecumos. Pusaudzes gados viņa kopā ar māti atgriežas no Krievijas plašumiem. Māte par katru cenu grib palikt savās mājās, kaut arī tām nepieciešams pamatīgs remonts, lai varētu mitināties. Lai kādas, bet savas mājas, ne sveši kakti. Tad skaistā jaunība. Māja tiek atjaunota, un Biruta ir satikusi mīļoto cilvēku. Taču Leonam lauki nepatīk, viņu vilina pilsēta. Kāzu dienā Birutai to sāpīgi dzirdēt, jo viņa jau ir saaugusi ar mājām. Biruta aizbrauc uz pilsētu, bet pēc dažiem gadiem atgriežas, jo nespēj tur būt.

Ir sagaidīts Atmodas laiks. Birutai beidzot ir iespēja iepazīties ar Austrālijas brālēniem. Taču ārzemniekiem interesē tikai zeme, kas viņiem pienākas. Citas vērtības to cilvēku pasaulē ir svešas. Bet Biruta aizstāv savas mājas, kuras saviem spēkiem sakopusi.

Dzīves novakarē Birutai kā lietuvēni mieru nedod atmiņas. Atnāk draudzene, kura ar mieru palīdzēt savākt mantas, lai atlikušo mūža daļu pavadītu pansionātā. Bet kā tad kaķītis? Tas ir viens no iemesliem, kas neļauj atstāt mājas. Kad kaķīša vairs nebūs, tad varēs domāt. Un tā pansionāts tiek atlikts no vienas ziemas līdz nākamajai. Lai arī aukstums saldē gan mājas, gan dvēseli, kā tad pametīsi savas mājas? Bērni plašajā pasaulē, acīmredzot viņiem to nemaz nevajag. Tikai ne Birutai — viņa savā vietā ielaidusi dziļas saknes.

Visos laikos tiek piesaukts arī pīlādzis, kas iedēstīts, Birutai maziņai esot. Tas gluži kā viņas mūža indikators — jaunībā kuplo, briedumā dod bagātīgu ogu ražu, vien pēdējos gados sācis nīkuļot, līdz bija jānozāģē. Un nebija jau vairs nekā — vidus galīgi tukšs. Kad serdes vairs nav, grūti stāties pretī vējiem, tie koku liec uz visām pusēm. Tāpat arī ar Birutu — gadu nasta liela, spēka un veselības vairs nav.

Interesantu risinājumu režisore Inese Lagzdiņa radusi paaudžu nomaiņai uz skatuves. Filmā tas būtu izdarāms ļoti vienkārši. Šajā izrādē Birutu redzam četros dzīves posmos. Mūsdienu Biruta teju kā stafeti nodod aktrisēm, kuras viņu attēlo agrākos gados. Mēteļos ar kapucēm un zvaniņu rokās staigā dvēseles, atsaukdamas atmiņas, ko dažkārt negribas atcerēties, jo tās ir sāpīgas un atņem daudz spēka.

Būtiski arī tas, ka kompaktā veidā redzam savas tautas vēsturi.

Klusumā, kas valdīja izrādes laikā, bija dzirdami šņuksti. Inese Lagzdiņa teic, ka tā esot katrā izrādē. Kaut pagājušas pāris nedēļas, atceroties izrādi, pa miesu skrien skudriņas un notek pa asarai. Izrāde, kas radīja spēcīgas emocijas, kas joprojām nelaiž vaļā.

Nobeigumā gribu piebilst, ka saldeniekus uz skatuves būs iespēja redzēt pavisam drīz. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku svētku laikā, 7. jūlijā, plkst. 14.30 izrādi “Vakars ar pīlādžu tēju” varēs noskatītīties M. Čehova Rīgas Krievu teātra Lielajā zālē.