Kitija Alante: “Mums sevi jājūt un jāsadzird, jāieklausās vienam otrā”

Līgosvētku vainags un tā pīšana ir viena no būtiskākajām latviešu vasaras saulgriežu svētku tradīcijām, taču rotāties var un vajag arī biežāk. Vainaga spēku atklāj Kitija Alante. Skrīverietes zināšanas folklorā, kas ietver tautas uzkrāto pieredzi un tradīcijas, ļāvušas sadzirdēt un sajust savu iekšējo es, kas nemaldīgi vada caur dzīvi. Viens no spēcinošajiem simboliem ir vainags. Kitija savam priekam un izpausmei rada unikālus eksemplārus, kas iemieso tā brīža noskaņojumu.
— Ar folkloru esi “uz tu”?
— Jau kādu laiciņu. Tautasdziesmas dziedu kopš bērnības. Kā sāku runāt, tā arī dziedāju. Mani vecvecāki un mamma dziedāja korī, arī es vēlāk, mācoties vidusskolā, dziedāju tajā pašā korī. Biju arī soliste kādu laiku, tāpat dziedāju ansambļos. Folklora ir vairāk saistīta ar manu iekšējo būtību. Tā ir sava veida meditācija. Tas nav koris, kur visu nosaka notis, bet folklorā mēs varam pastrīdēties, vai tā pierakstītā melodija ir tieši tāda. Vieni tautasdziesmu dziedāja pilnīgi dažādos ritmos un ātrumos, tāpat var atrast dažādas izloksnes — vainags un vaiņags.