Mamma var visu

Tu esi mamma — tev jāvar viss! Šādus vārdus man reiz sacīja meitas, kad uz kādu viņu lūgumu atbildēju: es nevaru! Katru gadu tos atceros, kad Mātes dienā saņemu meiteņu apsveikumus. Mammas tiešām var visu. Apbrīnoju savu mammu, kurai bija jātiek galā ar trīs bērniem, tostarp jaunākajiem dvīņiem, jo viss bija dubultā, un, kad viņi auga, vēl nebija māmiņu skolu, pamperu, piena pulveru putrām, biezeņu, tējiņu un visu citu labumu, kas šodien pieejams jaunajām māmiņām. Zināšanas un pieredze tika nodotas no paaudzes paaudzē, vecākajām sievietēm sniedzot padomu jaunākajām. Tā kā mammai agri bija jāatgriežas darbā, jaunākos pieskatīja vecmāmiņa, radinieki vai mēs — vecākie brāļi un māsas. Ātri kļuvām patstāvīgi, jo nebija mobilo tālruņu, lai ik pēc stundas piezvanītu mammai un paprasītu, kur ir manas bikses, saulesbrilles vai kuru desu no ledusskapja var likt uz maizes.

Šodien ar bērniem varam dzīvot mājās un pavadīt kopā pusotru gadu, varbūt pat nedaudz ilgāk, izglītoties, lasot žurnālus, interneta blogus, apmeklējot nodarbības, tiekoties māmiņu klubiņos. Sazvanīties ar bērniem piecas reizes dienā un ar dažādām lietotnēm sekot viņu gaitām, arī kontrolēt ikdienu. Tāpēc šodien bērni patstāvīgi kļūst krietni vēlāk. Bet varbūt man tikai kā mammai tā liekas, jo negribas pārāk ātri savu atvasi atlaist prom no sevis. Gribas pēc iespējas ilgāk viņu paturēt savā tuvumā, jo patiesībā viņi izaug tik ātri!

Vakar atzīmējām arī Ģimenes dienu, kad sveicām un atcerējāmies ne tikai mammas, bet arī katru savu ģimenes locekli — tēti, omītes, opīšus, māsas un brāļus. Aicinātu biežāk atcerēties un padomāt par cilvēkiem, kas mums ir blakus. Skrienot ikdienas darbos, mums liekas pašsaprotami, ka viņi visi ir mums tepat līdzās vai kaut kur tālāk, bet ir. Un tikai tad, kad kāds no tuviniekiem aiziet, atceramies par ģimeni, par to, ka varbūt pārāk reti satikāmies, pārāk reti sazvanījāmies, aprobežojoties tikai ar smuku virtuālo apsveikumu kartīti “whatsappā” vai sirsnīgu sveicienu īsziņas formā. Skumju šo dienu padara kāds nesens gadījums, kad zināma cilvēka aiziešanu apkārtējie pamanīja tikai pēc vairākām dienām. Tāpēc gribu aicināt — nebūsim vienaldzīgi un arī ikdienas steigā atradīsim brīdi piezvanīt saviem draugiem, tuviniekiem, biežāk aiziet ciemos, tikties klātienē.