Iveta Skaba
Pagājušās nedēļas nogalē visā Eiropā aizvadīts Muzeju nakts pasākums, kas norisinājās arī tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā mājā Bebru pagasta “Galdiņos”.
Šī gada Muzeju nakts tēma bija “Radīšana”, un pasākums “Galdiņos” sākās ar Kokneses Mūzikas skolas absolventes Helēnas Vildes dziedājumu — dziesmu no Voldemāra Jākobsona skolnieka Andra Kristona un memoriālās mājas vadītājas Sarmītes Rodes sacerētās topošās dziesmu spēles “Pērses meitene”, kas bija pirmatskaņojums.
Daļiņa no tautas vizējuma
“Esiet sveicināti gada visziedošākajā laikā tēlnieka, skolotāja un sportista Voldemāra Jākobsona mājās “Galdiņos”, par kurām pats meistars teicis: “Mans šķūnis — mana paradīze!” Šodien Koknesē jau ar vērienīgiem svētku pasākumiem mēs esam atklājuši jauno tūrisma sezonu, un tieši šajā dienā Latvijā un Eiropā ir atvērti muzeji un kultūras vietas, lai svinētu Muzeju nakti, lai iesāktu jaunu un darbīgu pavasari un visu sezonu,” sanākušos uzrunāja memoriālās mājas vadītāja Sarmīte Rode. Šīs Muzeju nakts moto vārdus Sarmīte atrada maija dižākā jubilāra dzejnieka Imanta Ziedoņa dzejas rindās: “Re, kā tā saule lej un lej — arumos, mežos un bizēs.” Šie vārdi simboliski sasaucas gan ar gleznu izstādi, gan ar atjaunoto izstāžu zāles ekspozīciju. Arī diena bija silta, un it visam bija pieskāries saules vizējums. Kā teicis Imants Ziedonis, mēs esam tauta, kas vizēs, un arī Voldemāra Jākobsona atstātais mantojums ir daļiņa no mūsu tautas vizējuma.
Pirmoreiz Muzeju nakts “Galdiņos” tika svinēta pirms 15 gadiem. “Laiks ir pagājis, un atkal šīs mājas varenie vārti, durvis ir atvērtas, lai sirsnīgi sagaidītu ikvienu, kurš vēlas pārliecināties, ka mūsu dižais novadnieks Voldemārs Jākobsons savas dzīves laikā uzkāpa Eiropas augstāko kalnu virsotnēs un spēja pārliecināt sevi, ka viss vienkāršais un neviltotais ir liels un skaists,” bilda Sarmīte Rode.
Māksla ir ceļojums
Šajā dienā tika atklāta arī divu mākslinieču novadnieču Edītes Krastenbergas un Agneses Krastenbergas gleznu izstāde “… ar cerībām uz gaismu, ko radām…”. Diemžēl Agnese Krastenberga slimības dēļ uz pasākumu nevarēja ierasties.
“Māksla, tāpat kā dzīve, ir ceļojums. Tūrisms un ceļojums ir nesaraujamas lietas. Ceļojumam parasti ir vairākas stratēģijas, un viena no tām ir, ka gan mēs, gan mākslinieki ceļojam, lai gūtu sev iedvesmu, pozitīvas sajūtas. Kad darbi radīti un tie ir ar vēsturisku vai pievienotu vērtību, tad mēs braucam un meklējam tos darbus, skatāmies, esam gatavi ceļot gan vīzijās, gan domās, gan tālos ceļos, lai mēs redzētu to, kas ir uzgleznots. Ceļojums vai tūrisms ir dzīvs visādos griezumos. Prieks, ka Muzeju nakts pasākumā šī māja ir atvērta visiem, vēl lielāks prieks par novadnieču divpadsmit gleznām. Kā lasīju, Edītes Krastenbergas darbi ir ar lirisku un ļoti smalku piesitienu, savukārt Agnesei gaisma sitas cauri visiem viņas darbiem, un viņai ļoti patīk gleznot pavasari dārzā. Manuprāt, tā ir cilvēku iekšējās dvēseles skaņa, ko viņi pauž caur savām gleznām. Agnesei ļoti patīk gleznot jūru, un jūra viņai ir kā vientulības un varenības simbols. Man prieks, ka viņa ar saviem darbiem ir šeit. Agnesei ir burvīgs teiciens — gudrība ir gaišumā. Ielieciet sev, kurš somiņā, kurš ceļojumu koferī, to gaismu un gudrību sev, kas jums palīdz dzīvot gan šodien, gan turpmākās dienas!” sacīja Kokneses apvienības pārvaldes vadītāja Agrita Vagoliņa.
Lepojas ar savu skolnieci
Edīte Krastenberga dzimusi 1929. gadā Pļaviņās. Voldemārs Jākobsons Pļaviņās par zīmēšanas un sporta skolotāju sāka strādāt 1931. gadā. 40. gadu sākumā Jākobsons mācīja zīmēšanu Edītei Krastenbergai. “Ar to vien šī izstāde kļūst vēl simboliskāka un dziļāka, un vienojoša ar šo māju, tā kā viņi satikušies dzīvē,” bilda Sarmīte Rode. Pēc Agneses stāstītā, Edīte pēc vidusskolas vēlējās studēt Mākslas akadēmijā un kļūt par tēlnieci. Voldemārs Jākobsons viņu atrunāja, sacīdams, ka sievietei tas esot grūti, un ieteica studēt glezniecību. Edīte skolotāju paklausīja. Kad Edīte Krastenberga beidza Mākslas akadēmiju un atgriezās Pļaviņās, Voldemārs Jākobsons bieži apciemoja savu skolnieci. Tad arī mazā Agnese rādīja viņam savus zīmējumus. “Staburaga” priekštece “Komunisma Uzvara” 60. gados publicēja Lilijas Lauces interviju ar Voldemāru Jākobsonu, kurā viņš stāstīja, ka lepojas ar savu skolnieci Edīti Krastenbergu un arī bija pārliecināts, ka viņas meita reiz kļūs par mākslinieci. Bija jāpaiet ilgam laikam, lai viņi visi “Galdiņos” satiktos. Novadnieču izstāde būs skatāma līdz 1. jūnijam.
Viss ir iespējams
Agnese Krastenberga “Galdiņus” bija apmeklējusi marta vidū, taču tad izstāžu zāle izskatījās pavisam citādāk. Iecerētais tika paveikts, jo jauno sezonu vēlējās sākt, ienesot prieku un gaišumu šajā vietā.
Pasākumā piedalījās Elīna Māliņa — koknesiete, māksliniece, restauratore, skolotāja. Kā sacīja Sarmīte Rode, Voldemārs Jākobsons lepotos ar Elīnu, ja viņa būtu ievērojamā tēlnieka audzēkne. Pateicoties Elīnai, memoriālmājas izstāžu zāle ir ieguvusi jaunu veidolu. To gan uzreiz pamanīja tie, kuri memoriālmāju bija apmeklējuši agrāk, kuri te bija pirmoreiz — nespēja pat iedomāties. Sarmītei, kura “Galdiņos” atgriezusies atkal strādāt pēc deviņiem gadiem, bet iepriekš vairāk nekā 20 gadu jau bija strādājusi, bija vēlme telpai piešķirt jaunu elpu, Elīnai — zināšanas un varēšana, un viņa ļāvās šim izaicinājumam. Viena no centrālajām sienām bija klāta ar skaidu plāksni, kas šai telpai galīgi nebija piemērota. Vaicāta, vai to var mainīt, Elīna sacīja: viss ir iespējams, tikai jāpaskatās, kas tai apakšā. Pārmaiņas bija iespējamas ar Aizkraukles novada pašvaldības un Andra Kristona finansiālo atbalstu. “Sākumā likās, ko šeit var mainīt, nepieciešami lieli līdzekļi. Tur bija ne tikai skaidu plāksne, bet arī rīģipsis, kaut kāds nezināms materiāls. Bet bija manāmi dēļi. Ja dēļi, tad visu lieko ņem nost. Acīmredzot tos lika pats mākslinieks, un tas ir viņa roku darbs. Man pašai patīk tāds mežonīgs, nav visam jābūt skaistam un gludam. Kāpēc pelēks? Uz pelēka viss izskatās ļoti labi, jebkādas krāsas. Pie brūnā bija pierasts, bet prasījās svaigumiņa.
Tagad visa telpa kā viens kopums,” sacīja Elīna Māliņa.
Skan dziesmas
Starp šī gada jaunumiem jānosauc arī norāde uz memoriālo māju, kuru no jauna izveidojis Kokneses komunālās nodaļas pārzinis Aldis Neija. Viņš izveidojis arī statīvus 70. — 80. gados izgatavotajām slēpēm, ko memoriālmājai atvēlējis Bebru pagasta sporta dzīves vadītājs Artis Zvejnieks. Pateicības vārdus gan Sarmītei, gan Elīnai un visiem pārējiem, kas palīdzēja atjaunot šo telpu, veltīja Bebru pagasta pakalpojumu centra vadītāja Jolanta Mašinska, kura arī neilgu laiku bija šīs memoriālmājas vadītāja.
Sanākušajiem koncertu sniedza Kokneses Mūzikas skolas audzēkņi — jaunie flautisti, saksofonisti, akordeonisti, vokālisti. Kā sacīja skolas direktore Iveta Bērziņa, arī mūzikas aprindās nav svešs Agneses Krastenbergas vārds. Agnese ir ne tikai māksliniece, bet arī mūziķe, skolotāja. Viņas audzēkņi no Juglas Mūzikas skolas ir bijuši Kokneses Mūzikas skolas rīkotā starptautiskā pianistu konkursa dalībnieki.
Muzeju nakts turpinājumā atjaunoto izstāžu zāli ieskandināja brašie “Kokneses zēni” un viņu vadītāja Ināra Mačuļska. Arī “Galdiņu” dārzā skanēja viņu balsis, un ikviens tika pacienāts ar “Voldiņa” tēju, vārītu uz ugunskura.
Reklāma