Iveta Skaba
Četrus mēnešus aizkrauklietes Dzintras ģimenē pozitīvas emocijas sagādā kaķenīte Kukija. Iepriekš murrātājas mājas bija Aizkraukles dzīvnieku aizsardzības biedrības “Felida” telpās.
Risks ir vienmēr
Vaicāta, kā tika nolemts savās mājās uzņemt jaunu iemītnieku, Dzintra atbildi iesāk ar visai skumju stāstu. Pērn 18. novembra rītā uz labākiem medību laukiem devās kaķis, kurš bija nodzīvojis ilgu mūžu — 15 gadus. Bija skaidrs, ka agri vai vēlu būs vietā cits. Taču sanāca tā, ka jau nedēļu vēlāk brauca pēc jauna minča.
Kopā ar vīru interneta vietnē izskatīja “Felidas” iemītniekus, un viens esot iepaticies. Dzintra gan domāja, ka vajadzētu pagaidīt, jo vēl skuma par iepriekšējo mīluli. Tomēr satraukums, ka noskatīto kaķi varētu adoptēt kāds cits, lika iespējami drīzāk doties uz “Felidu”. Dzintrai ļoti patīk kaķi, jau no bērnības viņi bijuši līdzās, un vienmēr tie paši kaut kādā veidā nokļuvuši pie ģimenes, citkārt kāds izglābts no “jūrskolas” vai mājas dotas pieklīdušam kaķītim. Par šķirnes kaķu pirkšanu nekad nav domāts.
“Felidā” lielākoties ir pieauguši kaķi. Vai nebija bažas, kāds būs dzīvnieka raksturs, kā viņš iejutīsies jaunā vietā un sadzīvos ar mājiniekiem? Dzintra teic, ka risks ir vienmēr, arī paņemot mazu kaķēnu. Var gadīties, ka mājās būs citādāks, atšķirīgs kā tad, kad tika apskatīts. “Gribējās, lai kaķis būtu gadu — divus vecs, jo tāds jau ir mierīgāks un nedara nekādus briesmu darbus. Kaķēns ir jāaudzina, taču, apskatot vecāku kaķi, rodas priekšstats, kāds viņš ir,” saka Dzintra.
Iepatīkas jau fotogrāfijā
Kukija saimniekiem esot iepatikusies jau fotogrāfijā. “Mums ļoti patīk “Latvijas raibie”,” bilst Dzintra. ““Felidā” mēs apskatījām visus kaķus, un visi ir jauki, bet mājās vedām to, kuru jau bijām noskatījuši iepriekš. Kad ienācām, viņa uzreiz ar vēderu augšā, lai glaudām.”
Kad jaunā iemītniece bija mājās, nedēļas divas dzīvoja bez vārda, līdz tika nosaukta par Kukiju. Pirmajā dienā bija tramīga un slēpās, naktī lēkāja no palodzes uz palodzi, tādēļ arī saimnieki pie miera netika. Sākumā ēda tikai sauso barību, pamazām ēšanas paradumi mainās un ēdienkarte kļūst daudzveidīgāka. Par kaķenītes raksturu nevar sūdzēties, viņa ir diezgan mīlīga un labprāt dzīvojas pa klēpi. Pa šo laiku arī blēņu darbus nav sastrādājusi — visi puķupodi ir uz vietas. Saimnieki arī cenšas rotaļāties ar Kukiju, lai viņai ir, kur likt enerģiju, un prāts nenestos uz nedarbiem. Dzintras pārliecība — ja reiz dzīvnieks paņemts, ar viņu vajag nodarboties.
Ar citiem nedraudzējas
Nu jau pagājuši gandrīz četri mēneši, kopš Kukijai ir citas mājas. Te viņa jūtas kā pilntiesīga saimniece un ir atradusi sev mīļvietiņas — tās ir uz krēsla un palodzes. Ja kāds būs apgūlies gultā, noteikti ierausīsies līdzās. Savukārt ar citiem kaķiem Kukija nemaz negrib draudzēties. Līdzko pie durvīm parādās kāds kaimiņu mincis, tūdaļ šņāc. “Interesanti, kā viņa “Felidā” sadzīvoja ar visiem kopā?” teic Dzintra. Varbūt tagad diktē savus noteikumus? Līdzko būs siltāks laiks, viņa tiks laista ārā, tā varēs gūt jaunus iespaidus.
“Nekad neesi mājās viens, ir, ar ko parunāties, ir, par ko gādāt un rūpēties,” teic Dzintra un atzīst, ka Kukija ir pozitīvu emociju avots. “Kaķis vienmēr gaida mājās. Tu viņu paglaudi, un uzreiz kļūst vieglāk.”
Reklāma