Imants Lancmanis: Likteņdārzam jāspēj uzrunāt visu plašo pasauli

Likteņdārza jaunatklātajā Saieta namā šogad tiek rīkots sarunu cikls “Tikšanās ar personībām”. Februārī bija iespēja tikties ar mākslas vēsturnieku, ilggadējo Rundāles pils muzeja direktoru, gleznotāju un sabiedrisko darbinieku Imantu Lancmani.
Tikšanās laikā, kas, šķiet, pagāja vienā elpas vilcienā, tika aptverts vairāk nekā 80 gadu — laiks no mākslinieka dzimšanas līdz mūsdienām. Bērnība un mācību gadi laikā, kas bija melu pilns, bēgšana no realitātes un savas pasaules uzburšana Rundāles pilī, atgriešanās pie gleznošanas un skarbā realitāte netālu no mums — karš Ukrainā.
Šajā rakstā nav iespējams atstāstīt visu Imanta Lancmaņa sacīto, tomēr ir iespēja ielūkoties tikšanās fragmentos.
Kā tikšanās sākumā uzsvēra Saieta nama vadītāja Antra Purviņa, Imants Lancmanis ir arī viens no Likteņdārza dibinātājiem. “Es esmu pakļauts šīs vietas maģijai un aurai,” stāstījumu iesāka Imants Lancmanis. “Garais, tālais Likteņdārza notikums manā dzīvē ir spēlējis īpatnēju lomu. Tas likās pavisam malā no mana dzīves ritma, ko es uzskatīju par savu pienākumu. Un tad atnāca Likteņdārzs... Es ļoti priecājos, ka šeit klāt ir abi Vītoli, kuriem es varu pateikties par to, ko viņu ideja, viņu vīzija ir devusi Latvijai. Tālajā 2005. gadā, kad mani uzrunāja, es to sajutu kā kaut ko tādu, ka es nevaru teikt “nē”. Arī tajā brīdī bija daudz lietu, kas bija jādara. Sapratu, ka tā man ir iespēja piedalīties idejā, kas pirmajā brīdī likās neiespējama un abstrakta — kā traģisku tēmu var iemiesot objektā. Es teicu “jā”, un viss turpinājās.”