Sandra Pumpure
Šo svētku biežākais vēlējums cits citam bija ne tikai veselība, bet arī lai pie katra no mums neatnāk omikrons. Grūti pateikt, cik pandēmijas viļņu mūs vēl sagaida, bet pagaidām galu tam visam neredz. Jau tik ilgi dzīvojot kovida ēnā, bailes un piesardzība cilvēkiem gan pamazām mazinās. Ar vakcinēšanos un distancēšanos lielākā daļa pamazām atgriežas ikdienas gaitās. Tas gan raisa pārdomas, cik efektīvi un loģiski ir dažādie ierobežojumi.
Var jau būt, ka vīruss kļuvis viltīgāks un liela piesardzība nenāk par ļaunu, bet tas viss rada pamatīgas pretrunas.
Viena no tām ir svētku tirdziņu apmeklējumi, kas turpināsies līdz gada nogalei, un visi ir ārā, kur, kā apgalvojuši epidemiologi, ir teju neiespējami inficēties. Tomēr, neraugoties uz to, valdība tik ļoti lauzīja galvu par tirdziņiem, ka dažu labu piebeidza pavisam. Grūti gan saprast, ar ko tas atšķiras Doma laukumā no tirgošanās Vērmanes dārzā Rīgā, kur tāds tomēr notika.
Interesanti, ka pēc noteikumiem, oficiālo tirgu teritorijā ieeja atļauta visiem, bet, ja tirgošanās notiek pie tā uz ielas, tad tikai ‘‘zaļajā’’ režīmā.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Līdzīgi ir ar dažādām ziemas prieku baudīšanas iespējām, jo, piemēram, kalnu slēpošanas bāzes strādā tikai “zaļi”. Tas viss rada apjukumu un neērtības apmeklētājiem, kā arī papildu slodzi organizatoriem, jo jāsagatavo infrastruktūra un vajadzīgi papildu darbinieki, lai nodrošinātu prasību ievērošanu.
Tas viss atgādina brīdi, kad veikalos varēja pirkt tikai noteiktas preces vai arī mājsēdes laikā nevarēja pārvietoties savā automašīnā, vai iziet pie mājas uzsmēķēt. Interesanti, vai tie, kas to visu izdomā, paši saprot, ko lemj? Ja jau vīruss var klejot uz ielas, tad visticamāk arī tirgus teritorijā. Arī strīdīgā veikalu atvēršana brīvdienās nav radījusi lielāku drūzmēšanos tajos. Cilvēku vairāk ir ielās, vērojot svētku izgaismotos objektus, jo pasākumi nenotiek, un citur jau nav, kur doties. Labi vēl, ka šī iespēja nav liegta.
Joprojām gan rodas sajūta, ka arvien jauni noteikumi un regulējumi top, lai radītu šķietamību, ka tiek kas darīts, un tā ir politika, kam maza saistība ar rūpēm par veselību.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Lai arī pandēmija ilgst jau otro gadu, skaidrs ir viens, ka valstiskā līmenī joprojām neesam gatavi straujākiem slimību uzliesmojumiem un saslimstības draudu mazināšanai. Tas ir līdzīgi kā ar sniega tīrīšanu — lai gan ziema atnāk katru gadu, katru reizi tā rada haosu. Arī pandēmijā nemācāmies un neprotam mācīties. Tiklīdz vienas briesmas garām, iestājas atslābums un aizmirstas visas labās apņemšanās palielināt algas mediķiem un uzlabot veselības aprūpi kopumā, jo bez tā jaunus izaicinājumus nepārvarēt. Tas ir svarīgākais, nevis spriedelēt, kurā ielas pusē drīkst tirgoties.
Sandra Pumpure , reportiere
Reklāma