Paļauties uz valsti

Saeimā nogādāts valsts budžeta projekts, ko vērtēšanai komisijās nodos nākamnedēļ. Brīdis, kas ik gadu būtisks politiķiem, jo paveikts liels darbs tā veidošanā, kā arī sabiedrībai, jo ar to, kas nolemts, būs jādzīvo šis gads. Par tā veiksmīgumu gan jau šaubās vairāku jomu pārstāvji, jo naudas jaunajā budžetā paredzēts mazāk, nekā cerēts vai plānots.

Vispirms jau sašutusi ir veselības nozare, kas, šķiet, apgriezta pamatīgi. Tieši tāpēc budžeta apspriešanas gaitā un dienā, kad tas nogādāts Saeimā, pie tā nenogurstoši piketēja onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību pārstāvji. Katru gadu ir cerība, ka valsts spēs sakārtot prioritātes un sabalansēt līdzekļus, lai atvēlētu pietiekami daudz dārgākajam, kas cilvēkam ir — veselībai un dzīvībai. Par to satraukta arī jaunā veselības ministre Līga Meņģelsone, kura atzina, ka šis gads nozarē nebūs viegls. Ne mediķiem, ne pacientiem.

Skatot valsts budžeta aplēses, streika draudu mākoņi sāk vilkties arī pār izglītības jomas debesīm. Pedagogu algu palielinājums tajā nav paredzēts tāds, kāds bija plānots un izrunāts. Neapšaubāmi, visam naudas nav, un kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Kādam jāiztiek ar mazāku summu, bet kāpēc tas vienmēr ir tas vienkāršais darba darītājs? Runājot par izglītību, intervijā televīzijā premjers Krišjānis Kariņš uzsvēra, ka nozares labklājības pamatā ir sistēmas sakārtošana. Cik atceros, to jau dara gadu desmitiem. Kā jauns ministrs, tā jauna kārtība, bet labāk kaut kā nekļūst. Jācer, ka premjera pieminētā sistēmas sakārtošana nav vērsta uz Rīgu un lielajām pilsētām, kur tikai un vienīgi, pēc politiķu domām, vajag skolas. Lauki var palikt tukši. Nesen dzirdēju kādu atziņu — ja lauku bērni ik dienu var mērot ceļu uz izglītības iestādi, tad kāpēc pilsētnieki nevar doties mācīties uz kādu mazpilsētas skolu? Kāpēc viņiem visam jābūt “pie deguna”? Sava daļa taisnības tajā ir.

Mēs bieži vien salīdzinām, ka citur ir labāk. Tik skaisti tas nav, un savas grūtības ir arī attīstītajās Eiropas valstīs. Gan dažkārt mediķis nav pieejams, kad to visvairāk vajag, gan skola tālāk no mājām. Tomēr prātā kādas māmiņas, kura jau vairākus gadus dzīvo Vācijā, atziņa — viņai nekad tur nav bijis jālūdz, lai valsts sadzird vai līdzcilvēki saziedo naudu bērna ārstēšanai. Viņa var paļauties, ka varēs to darīt, cik nepieciešams, neiznīcinot ģimenes budžetu. Šādu paļāvību vēlas arī cilvēki Latvijā, ik gadu gaidot jaunā valsts budžeta apstiprināšanu.