Dabas takas bez atkritumu urnām — realitāte vai sapnis?

“Dabā ejot. Ko atnesi, to aiznes” — ar šādu moto Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar Pasaules dabas fondu Latvijā īsteno informatīvu kampaņu ar mērķi, ko pati atzīst par ambiciozu, proti, mainīt ļaužu ieradumus, viņiem dodoties atpūsties dabā, un panākt, lai perspektīvā dabas teritorijās nebūtu nevienas atkritumu urnas.

Lai atgādinātu ikvienam šo pavisam vienkāršo principu — ko atnesi, to aiznes! —, dabas objektos un takās, īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, ir izvietotas informatīvās zīmes ar āpša attēlu un aicinājumu apdomīgai un atbildīgai rīcībai.

Pierīgas pieredze — nav urnu, nav atkritumu

Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) ir viens no Latvijā pašlaik lielākajiem spēlētājiem dabas tūrismā attiecībā uz dabas takām — tās pārraudzībā un apsaimniekošanā ir 748 objekti dabas teritorijās: dabas takas, velomaršruti, skatu platformas putnu novērošanai, skatu torņi, purva laipas, piknika vietas, informatīvie stendi un citi.

“Šis infrastruktūras tīkls ir ļoti plašs, līdz ar to ir daudz darba tā uzturēšanai,” norāda Elīna Ezeriņa, DAP Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vadītāja.

Uzturēšana būtu mazāk darbietilpīga un paliktu vairāk finansējuma jaunu dabas tūrisma objektu izveidošanai, ja aiz atpūtniekiem nebūtu jāvāc viņu izmestie atkritumi. Kampaņa “Dabā ejot. Ko atnesi, to aiznes” tika ieviesta sabiedrības izglītošanai tieši šajā ziņā un Pierīgas reģionā jau dod rezultātu — tieši tur DAP spēra pirmo drosmīgo soli, dažviet noņemot dabas teritorijās izvietotās atkritumu urnas un aizvietojot tās ar jau pieminētajām informatīvajām zīmēm, un turpina to darīt joprojām. Rezultātā, pēc DAP novērojumiem, Pierīgas reģionā, kur ir arī populārais Ķemeru nacionālais parks, tūristu atstāto atkritumu apjoms samazinās.

“Kur nav urnu, tur nav arī atkritumu. Lai pavērotu situāciju, daudzviet atstājām urnas un blakus novietojām informatīvās zīmes. Šajās vietās pieradums atstāt atkritumus nemainās, cilvēki tos tik un tā izmet urnās. Tātad atkritumi pievelk atkritumus. Taču, piemēram, Skandināvijā nav dabā izvietotu atkritumu urnu, šim piemēram seko Igaunija, kas jau atsacījusies no mazajām atkritumu urnām. Cilvēki saprot, — ja viņi kaut ko ir paņēmuši līdzi, dodoties dabā, tad viņi paši ir atbildīgi par to, lai pēc tam aiznestu iepakojumu projām. Latvijā cilvēks ir pieradis vai pat izlutināts pie cita veida komforta un domā, ka dabas teritorijās ik pēc brītiņa jābūt mazai urnai, kur viņam atbrīvoties no papīrīša, tukšās kafijas krūzītes un tamlīdzīgi,” teic Elīna Ezeriņa.

Nodomus koriģē pandēmijas sekas

Lielu slodzi dabas takas un citi dabas tūrisma objekti Latvijā iztur, kopš Covid-19 pandēmijas dēļ kļuvuši par tām retajām vietām, uz kurām cilvēki var doties atpūsties un kas turklāt pieejamas gan vakcinētajiem, gan nevakcinētajiem un vēl piedevām bez maksas.

Kad DAP 2018. gadā sāka informatīvo kampaņu “Dabā ejot. Ko atnesi, to aiznes”, neviens nebija gaidījis to, ka drīz dabas teritorijās būs milzīgs apmeklētāju pieplūdums. Sākotnējo aicinājumu sabiedrībai apmeklēt dabas teritorijas, iepazīt dabu, iemīlēt dabas vērtības un uzzināt ko jaunu, nācās koriģēt, rosinot cilvēkus nekoncentrēties populārākajos dabas tūrisma galamērķos, lai tur mazinātu antropogēno slodzi un arī atkritumu daudzumu.

Piemēram, pēc DAP novērotā, pandēmijas laikā dabas tūristu skaits būtiski ir pieaudzis Latgalē, kur populārākie objekti ir Lielais Liepu kalns — Latgales augstākā un Latvijā trešā augstākā virsotne — un dabas parks “Daugavas loki”. Vienlaikus Latgalē pieaudzis dabā atstāto atkritumu apjoms, dažviet — līdz pat divām reizēm.

Vidzemē, kur ir Latvijā otrs populārākais tūrisma galamērķis aiz Rīgas, proti, Gaujas nacionālais parks, DAP secina, ka pandēmijas ietekmē cilvēki uz dabas objektiem dodas visos gadalaikos. Attiecīgi arī ar viņu atstātajiem atkritumiem jārēķinās visu gadu, nevis kā agrāk, kad dabas tūrismam Vidzemē bija raksturīga sezonalitāte, piemēram, rudenī ļaudis brauca uz Siguldu vērot zelta rudeni.

Kurzemē skats uz dzīvi ir labāks, tur, cilvēkiem ejot dabā, atstāto atkritumu apjoms ir mazāks, taču šajā Latvijas reģionā, konkrēti, piejūrā, DAP novēro, ka dabas objektos novietotos lielos atkritumu konteinerus piepilda vasarnieki.

Piemēram, Slīteres nacionālajā parkā ir Kolkas priežu dabas taka, kurai raksturīgas simtgadīgas, žuburainas zemzaru priedes, kas ieputinātas smiltīs līdz pat divu trīs metru augstumā, šī dabas taka ved gan pa priežu mežu, gan pa liedagu un kāpām. Takas stāvlaukumā savulaik DAP bija novietojusi atkritumu lielizmēra konteineru un šķiroto atkritumu urnu tūristu vajadzībām, taču bija spiesta noņemt, jo vietējie vasarnieki uz turieni ar maisiem veda savus sadzīves atkritumus. “Konteiners piepildījās tik ātri, un tik bieži bija jāmaksā par tā izvešanu, ka sapratām — to vairs nevaram atļauties, turklāt mums nav vasarnieku vietā jānosedz viņu atkritumu izvešana. Kurzemē zīmīgi ir tas, ka jūras piekrastē ziemas periodā tur cilvēku nav, bet vasarā ir pilnas mājas ar vasarniekiem. Liela daļa no viņiem nevēlas uz šo īso brīdi noslēgt atkritumu apsaimniekošanas līgumu, tāpēc ved savus atkritumus uz konteineriem stāvlaukumos,” stāsta Elīna Ezeriņa.

Ja ietaupītu, būtu jauni dabas objekti

DAP spiesta apmaksāt arī to sadzīves atkritumu izvešanu, ko viena daļa iedzīvotāju no saviem mājokļiem aizved uz mežu, DAP apsaimniekotajām teritorijām, un tur izgāž. Novērotais liecina, ka šo atkritumu apjoms diemžēl nemazinās. Pieaug nolietoto riepu kaudzes, šīferis, būvgruži. Latgalē pat savākta krava ar izlietotām autiņbiksītēm. Cilvēki ved uz mežu arī nolietotus datoru monitorus, vecas automašīnu detaļas, stikla vati un tamlīdzīgus bīstamos atkritumus, ko parastajā sadzīves atkritumu konteinerā izmest nedrīkst.

DAP kā savu dabas teritoriju apsaimniekotājai ir pienākums organizēt šo visu atkritumu savākšanu un izvešanu un par to maksāt. Ņemot vērā, ka Latvijā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifi un dabas resursu nodoklis pēdējos gados ir ar augošu tendenci, kas nozīmē lielākas izmaksas arī iedzīvotājiem, dabas teritorijām arī turpmāk saglabājas risks kļūt par nelegālajām izgāztuvēm.

Lai tā nenotiktu un lai mazinātu vides piesārņojumu, Elīna Ezeriņa risinājumu saredz eko punktos, proti, lai tie Latvijā būtu pēc iespējas lielā skaitā. Eko punktu sistēma ir izveidota, lai atbalstītu iedzīvotājus — dotu iespēju samazināt sadzīves atkritumu apjomu, par kura izvešanu jāmaksā mājsaimniecībai, lai cilvēki varētu dzīvot atbilstoši zaļajai domāšanai un realizēt videi draudzīgus paradumus, kā arī lai samazinātu ietekmi uz vidi — samazinātu noglabājamo atkritumu apjomu un nodotu izejvielas otrreizējai pārstrādei.

Ja dabas teritorijās izmesto atkritumu apjoms samazināsies, visa sabiedrība iegūs vēl citā jomā. DAP mērķis samazināt atkritumu apjomu ir arī tāpēc, lai ietaupītu līdzekļus un ietaupīto ieguldītu jaunās dabas takās un citos dabas objektos. “Ja mēs, visa sabiedrība, kopā vienojamies netērēt naudu tam, ko mēs katrs varam veikt atbildīgi, proti, savus atkritumus neatstājot dabā, tad mums visiem būs ieguvums — brīvi pieejams jauns skatu tornis vai purva laipa, vai tamlīdzīgi,” uzsver Elīna Ezeriņa.

Cerības uz bērniem un jauniešiem

DAP apzinās, ka sabiedrības izglītošana vides jomā nav ātrs process. Visgrūtāk ir mainīt vidējās un vecākās paaudzes ieradumus, jo ir dzirdēts arī pretarguments — “es tā vienmēr esmu darījis, kāpēc man ir jāmainās”.

Atsaucīgāka ir bērnu un jauniešu auditorija, tāpēc DAP izstrādā arvien jaunas metodes, kā šo auditoriju uzrunāt. Jaunākais veikums ir metodiskais materiāls “Ko atnesi, to aiznes” klašu grupām, kas izstrādāts pēc jaunā kompetenču pieejas principa un kas izglīto skolēnus par dabai draudzīgas uzvedības principiem un par atkritumu negatīvo ietekmi uz dabas daudzveidību.

DAP aicina skolu pedagogus šo materiālu izmantot ikdienas darbā. Piemēram, pašiem mazākajiem tā būs iespēja attīstīt prasmi piepildīt savu mugursomu pirms pārgājiena tā, lai pēc iespējas samazinātu somas svaru un izslēgtu lietas, no kurām pārgājiena laikā būtu vēlme atbrīvoties, kas ir visbiežākais veids, kā dabā nokļūst atkritumi. Vidusskolēniem būs iespēja iejusties uzņēmēja lomā, lai labāk izprastu, kā ikviena cilvēka rīcība spēj ietekmēt dabu un apkārtējos, kā arī rosinātu domāt par infrastruktūru un vides izmantojamību.

“Ceram, ka tieši jaunā paaudze būs tā, kas tālāk sabiedrībā nodos ziņu, ka daba ir mūsu visu kopīgā vērtība, kas jāsaudzē. Jau tagad ir novērots, ka bērni ir tie, kuri parausta vecākus aiz rokas un aizrāda viņiem nemest zemē tukšu pudeli vai konfekšu papīru, jo skolā mācīja, ka tā nedrīkst darīt,” teic Elīna Ezeriņa.

Viedoklis

Inese Meldere, dabas tūriste:

— Sauklis “Dabā ejot. Ko atnesi, to aiznes” mani uzrunā. Es to ievēroju jau kopš bērnības, pat konfektes papīru nemetu zemē, iebāžu kabatā, atnesu mājās un izmetu tad. Vecāki mani mācīja — “ja tu ej dabā, tad tas ir tas pats, kas iet pie kāda ciemos, un kā tad būtu, ja tu ciemos mestu zemē savus atkritumus”. Tā audzinu arī savas meitas.

Piekrītu, ka sabiedrība ir jāizglīto šajā jomā. Šovasar 14 dienās nogāju Jūrtaku, pavisam 600 kilometrus. Nomaļākās vietās, kur cilvēki nevar piebraukt ar mašīnām, pludmales bija tīras. Visvairāk atkritumu bija neoficiālās pludmalēs — iztukšotas čipsu pakas un alus pudeles, kas ir dīvaini, jo grūtāk ir atnest pilnu pudeli, nekā aiznest tukšu. Piejūrā redzēju atkritumu urnas ar slēgtiem vākiem. Manuprāt, tas ir labs risinājums, jo tad atkritumus nevar aizpūst vējš vai izvilkt putni. Ja urnas noņemtu pavisam, tad man tas netraucētu, bet citiem varbūt tā nebūtu, viņiem nebūtu, kur izmest kaut vai to pašu konfektes papīru. Ejot gar jūru, redzēju krastā izskalotus organiskos atkritumus — lielā daudzumā sīpolus, gurķus, kāpostus, apelsīnus no sulu spiedēm. Domāju — to visu izmet no kuģiem kā vecu pārtiku, taču tas veicina jūras aizaugšanu. Arī par to jādomā.

“Pats atnesi, pats aiznes!” jeb baušļi, kas jāievēro mežā

Kopš Latvijā ir ieviesti Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumi, arvien vairāk ļaužu novērtē iespēju atpūsties dabā, tai skaitā mežā, dodoties arī uz akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) izveidotajām atpūtas vietām.

LVM rekreācijas mežu teritorijās un citviet valsts mežos ir izveidotas vairāk nekā 350 bezmaksas atpūtas vietas: dabas takas, purva laipas, skatu torņi, velotakas un citi objekti.

Uzvedības ābece uz zīmēm

Šajās atpūtas vietās uzņēmums aizvadītajā gadā izvietojis jaunas informatīvās zīmes, kas informē par labas uzvedības baušļiem, esot mežā. Viens no tiem — “Pats atnesi, pats aiznes!” jeb “Saudzē atpūtas vietas inventāru un neatstāj atkritumus!”.

LVM katru gadu savos apsaimniekotajos mežos savāc vairāk nekā 2000 kubikmetru atkritumu, un šī tendence ir augoša — ik gadu klāt nāk 10 līdz 15 procenti. “Pērn izvedām 2543 m3 jeb vairāk nekā 70 tonnas, kas naudas izteiksmē tiešajās izmaksās pārsniedz 134 000 eiro,” informē LVM Mežkopības plānošanas vadītājs Edmunds Linde.

Šie skaitļi neattiecas uz LVM atpūtas vietu urnās savāktajiem atkritumiem, taču no tām gada laikā klāt nāk vēl vidēji 1000 m3. Arī šis apjoms palielinās, taču ne tāpēc, ka atpūtnieki kļuvuši neapzinīgāki. Vairāk ir cilvēku, kuri pandēmijas iespaidā atpūšas dabā.

Pamazām LVM maziem solīšiem iet uz to, lai atkritumu urnas no atpūtas objektiem mežā ar laiku pazustu. “Nav jāiet uz mežu atpūsties un atstāt tur savus atkritumus, tos taču var paņemt līdzi, dodoties atpakaļ uz mājām. Savukārt LVM savus resursus, ko iegulda, pērkot atkritumu savākšanas un izvešanas pakalpojumu, varēs novirzīt citur, piemēram, varēs uzlabot atpūtas vietu infrastruktūru, pagarināt kādu taku un padarīt aktivitātes interesantākas,” teic Edmunds Linde.

Līdzšinējā LVM pieredze apliecina, ka izvēlētais virziens ir pareizs, sabiedrība to pieņem — apskates objektos, kur urnas jau noņemtas, atkritumu kaudzes zemē nekrājas.

Savukārt atpūtas vietās, kur urnas ir joprojām, atkritumi no tām biežāk ir jāizved vasaras sezonā, bet aukstajā laikā to daudzums samazinās, novērojis LVM Austrumvidzemes reģiona Silvas iecirkņa mežkopis Normunds Vīksna. Šī iecirkņa teritorijā ir Latvijā populāra LVM atpūtas vieta — Niedrāja ezers Smiltenes piepilsētas mežā, kur ir padomāts par visu, — ir labiekārtotas peldvietas, laipas ezerā, soliņi, piknika vietas, rotaļu namiņš bērniem. Ziemā pie ezera cilvēki uzturas mazāk, līdz ar to arī viņu atstāto atkritumu ir mazāk.

“Skatoties kopumā, kopš ir pandēmija, ir pieaudzis mūsu konteineros izmestā ēdienu iepakojuma apjoms. Tukšas kafijas krūzes, cepumu iepakojumi un tamlīdzīgi vēl nebūtu nekas, bet ir cilvēki, kuri šādi atbrīvojas no viņiem nevajadzīgām lietām, piemēram, tukšas logu tīrāmā šķidruma plastmasas kanniņas. Aizbrauc uz atpūtas vietu, attaisa bagāžnieku, ierauga un izmet. Kur nu tādu “smagumu” vest uz mājām?!” pajoko Normunds Vīksna.

Bez Tērvetes ir daudz cita, ko redzēt

LVM novērojis, ka došanās dabā Latvijā šobrīd ir ļoti populāra. Pieaugot vakcinācijas aptverei, pandēmijas izplatības ierobežojumi mazinās, taču uzņēmums aicina sabiedrību arī turpmāk atpūsties mežā un darīt to arī ārpus labiekārtotajām dabas takām vai citiem iecienītiem galamērķiem, lai tur mazinātu antropogēno slodzi. LVM mājaslapā var uzzināt informāciju par uzņēmuma piedāvātajiem dabas un kultūrvēsturiskajiem apskates objektiem, dabas takām, velotakām un citiem un izvēlēties no plašā piedāvājuma, ko nu katrs grib. Bez populārā LVM Tērvetes dabas parka ir vēl daudz citu vietu, uz kurieni braukt.

Piemēram, pavisam jauna ir Pelēču purva taka Dienvidlatgalē. Kurzemē, ejot pa dabas taku gar Rojas upi, var novērtēt LVM izveidotos virtuālos skatu torņus — pie skatu torņa info zīmes noskenējot tajā redzamo QR kodu ar savu viedtālruni, ieraudzīsiet šo pašu vietu 360° aeropanorāmā no putna lidojuma un uzzināsit, ko tobrīd redzat.

Ko skatīt, ir visos Latvijas reģionos. Viena daļa no LVM apskates objektiem ir rekreācijas mežos, bet citi — mežos, uz kuriem cilvēkiem jau vēsturiski ir bijusi interese doties atpūsties.

“Daba pati piedāvā ūdeņus, upju gravas, takas gan mežos, gan purvos, un uzņēmums šajās vietās ierīko apskates objektus arī ar mērķi mazināt atpūtnieku radīto slodzi videi. Labiekārtojumi nodrošina to, ka videi ir labi un arī atpūtniekiem ir labi. Cilvēkiem ir jāiet mežā un jāskatās, kas notiek dabā, mēs to atbalstām, jo tas veicina fiziskās aktivitātes un arī uzlādē. Tikai atkritumi un mežs nav savienojami jēdzieni. Diemžēl Latvijā ir izveidojusies ļoti slikta tradīcija, no kuras mums visiem spēkiem kopīgi jātiek vaļā,” uzsver Edmunds Linde.

Nepārvērst mežu izgāztuvē

Lielākās raizes LVM sagādā tie atkritumi, ko cilvēki no saviem mājokļiem ved speciāli izgāzt mežā. Uzņēmums novērojis, ka šī tendence visvairāk izplatīta ir Ventspils, Jelgavas, Talsu, Ķekavas un Olaines novadā, kā arī Daugavpilī un Pierīgā. Šajos reģionos mežos ir vienas un tās pašas teritorijas, kur atkritumi tiek izgāzti regulāri. Edmunds Linde pieļauj, ka, iespējams, šajās teritorijās nav līdz galam sakārtots sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojums. Piemēram, vairumā gadījumu tuvumā ir dārzkopības sabiedrības, un šīs apdzīvotās vietas statuss varētu neiekļauties atkritumu apsaimniekošanas apritē kā citur.

Lai apturētu atkritumu izgāšanu mežā, LVM raugās videonovērošanas ierīču virzienā, tas attiecas uz izplatītākajām nelegālajām vietām, uz kurām cilvēki regulāri ved savus atkritumus, un attiecīgi sabiedrība tiks informēta par to, ka šajās vietās notiek videonovērošana.

LVM arī vērš iedzīvotāju uzmanību un atgādina, ka atkritumu izmešana mežā ir pretlikumīga. Vainīgā persona par šādu darbību tiek saukta pie administratīvās atbildības, kā arī tai ir jāatlīdzina LVM ar atkritumu savākšanu radītie zaudējumi. Piemēram, šoruden personai, kura LVM Dienvidlatgales reģiona mežā bija izmetusi sadzīves atkritumus, tika piemērots administratīvais sods 400 eiro apmērā. Atkritumi bija izmesti 0,2 m3 apjomā.

“LVM kā teritorijas apsaimniekotājam sava vide ir jākopj un jāuztur kārtībā, bet vislabāko rezultātu varam sasniegt visi kopīgi, iesaistoties sabiedrībai,” teic Edmunds Linde.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Par saturu atbild SIA “Reģionu Mediji”.

Sagatavoja Sandra Pētersone