Pļaviņiete Ilona Saviča iemācās nesteidzināt laiku

Pļaviņieti Ilonu Saviču cilvēki raduši redzēt kā pārdevēju. Vienmēr pozitīvi noskaņotu, smaidīgu un ieinteresētu palīdzēt. Viņai svarīgi ir būt cilvēkos, gan darbā, gan ārpus tā, sajust savējos līdzās un mazpilsētas ikdienā. Pļaviņas ir vieta, kur aizvadīts viss mūžs, un tās viņai tuvas joprojām.
Ilonas nākotnes sapnis savulaik bija kļūt par šuvēju, kas īstenojās kā vaļasprieks, bet apguva viņa tirdzniecību. Skolu izvēlējās Preiļos, kur dzīvoja radi, un līdzās bija kāds savējais. Turklāt mācības viņa pabeidza izcili, ar tā saucamo “sarkano” diplomu, un augstskolu pārstāvji uzrunāja tādus jauniešus doties studēt. Ilona atzīst, ka tolaik nebija neviena, kas viņu tam iedrošinātu un pamudinātu, bet pašai nebija uzņēmības izmantot šo iespēju. Kas zina, kur tā būtu aizvedusi, bet Ilona atgriezās Pļaviņās. Pārdevējas profesijā Ilona nostrādājusi visu laiku un atzīst — ir labi.
Pirmā darba pieredze Ilonai bija Pļaviņu universālveikalā, vēlāk arī citās tirdzniecības vietās. Pļaviņiete teic, ka ikviens darba devējs un kolēģis viņas dzīvē bijis ieguvums. Katrs kaut ko iemācījis un devis. Īpašs laiks viņai bija darbs grāmatnīcā, līdz to slēdza. Daudzi joprojām atceras aizrautīgo pārdevēju, kura uzklausīja un prata ieteikt, ko labāk iegādāties. Tā kā veikals atradās netālu no skolas, bieži vien tas bija bērnu pilns, kuri turp devās pēc dažādiem kancelejas piederumiem.