Abonē e-avīzi "Staburags"!
Abonēt

Ne vienmēr vajag slavenu vārdu, lai pasākums būtu izdevies

JĀNIS JANSONS: “Jebkāda mazā izpausme — māksla, mūzika, teātris, dzeja, dziesma — raisa emocijas, darbina prātu un ir jauns iemesls parunāt par ko citu, nevis atreferēt ziņas, nopūsties un nokārtu galvu nezin ko gaidīt.”

Saruna ar Jāni Jansonu — kultūras cilvēku no matu galiņiem līdz papēžiem

Jānis Jansons ir Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžas pasniedzējs, mūzikas izdevniecības “P3lican” vadītājs, radio “NABA” raidījuma “Vārnu laiks” producents, koncertu rīkotājs, mākslas centra “Noass” pasākumu menedžeris, apvienības “Apziņas parazīti” dalībnieks. Vienā vārdā sakot — kultūras cilvēks no matu galiņiem līdz papēžiem. Jānim ir saistība arī ar mūsu novadu — viņš ar saviem studentiem Kokneses parkā gada tumšākajos mēnešos aicināja doties noskaņu pastaigā pa Kokneses parka izgaismotajām takām, kur bija apskatāmi vides objekti un instalācijas. Savukārt nesen viņš Koknesē lasīja lekciju par kultūras lomu pilsētvides attīstībā. Turklāt te dzīvo arī viņa ģimene. Mūsu saruna — par un ap kultūru.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pagaidām — rāmi un raiti

— Vai šodienas apstākļos viegli būt kultūras cilvēkam? Vai nav tā — deviņi amati, desmitais bads?

— He, he! Labs jautājums. Deviņi amati — ir tā, ka ir dienas darbs un vakara darbs. Dienas — studenti, lekcijas, vakara — koncerti. Reizēm ir nogurdinoši, bet tā ir darba specifika. Ir dažādi saviesīgie pasākumi, kāzas, korporatīvie vai lielie koncerti, kas ienes vienā vakarā vairāk naudas kā akadēmijas alga. Ironiski, bet lekcijas ir vairāk izaicinājums un hobijs. Pārējais — profesionāls sports.

Vasarā, kad atsākās aktīvā sezona, — ļoti, ļoti izjuta, ka trūkst cilvēku, kas saprot, zina, māk un prot. Šaubu nav, visi izjutīs šo vēl labu laiku. Trūkst pedagogu, trūkst skaņotāju, gaismotāju, trūkst bārmeņu, un trūkst darba roku vispār. Esmu sev jautājis daudzas reizes — kāpēc to daru, un vai nevajag kaut ko mainīt dzīvē? Un gan jau turpināšu jautāt sev. Pagaidām — rāmi un raiti.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Katram jādara tas, kas patīk, padodas un sagādā prieku. Savulaik aizgāju no labi apmaksāta darba pašā Vecrīgas centrā. Biju mazliet izsmēlis sevi un vairs negāju uz darbu ar prieku. Pagāja divi, trīs gadi, līdz saņēmos pateikt — paldies, esmu gatavs ielēkt nezināmajā rītdienā. Un forši, ka tā. Grūtajos brīžos vienmēr pie rokas ir ģimene, kas atbalsta, pabaksta un iedod spēkus turpināt.

Saplēš driskās kalendārus

— Kas pie tevis pandēmijas laikā vairāk ciemojās — depresija vai radošums?

— Sākumā depresija. Dusmas. Bezcerība. Nu tā, ka biju gatavs iet griezt sieru “rimčika” noliktavā (nekas slikts, protams, tas nav). Divreiz saplēsu driskās kalendārus. Divus gabalus. Pirmajā vilnī un otrajā. Bija izaicinoši, nogurdinoši un demotivējoši pārplānot koncertus, biļetes, lidojumus, atcelt, pārcelt, nezinot, vai daru to ķeksīša pēc vai tiešām notiks. Nogurdinoši. Toties, ja pirmo brīdi uztvēru — ou, forši, atvaļinājums, tad nākamajos jau vajadzēja pielāgoties apstākļiem un meklēt jaunus risinājumus. Visa tā tiešsaistes padarīšana ir risinājums īstermiņā, protams, labi, bet, ja izpaliek socializēšanās un klātiene — cilvēkiem tik ļoti vajadzīga lieta —, viss paliek baisi drūmi. Ir ļoti daudz stāstu par ģimenēm, kas pašķīrās, jo beidzot dzīvoja kopā dienu no dienas, izteikti daudz pašnāvību visās vecuma grupās. Tas viss kopumā ļoti demotivēja. Pamazām, pamazām. Beidzot apdarīju mājlietas, kas jau sen bija atliktas, grāmatas un mūzika, pastaigas (Koknesē ir tikpat skaistas ainas kā Norvēģijā), un ļoti daudz gulēju.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
JĀŅA ATBALSTS — Ivita.

Kultūras maratons

— Viens no taviem pienākumiem ir koncertu rīkošana. Kādus esi šogad sarīkojis, un vai interese par tiem bija?

— Jū! Šogad bija varens skrējiens un kultūras maratons. Šis gads bija visintensīvākais no visiem. Četras dienas no vietas, reizēm visa nedēļa vienos notikumos, pasākumos. Ļoti intensīvi. Visos virzienos un veidos. Dinamika mežonīga. Tā sajūta — bet kas bija pagājušajā nedēļā? Un jāskatās kalendārā, jo atceries pēdējos divus. Pirmais vilnis — urrā, brīvība, un viss notiek. Paralēli meklējot komandu un aizvietotājus, jo ļoti grūti bija iestartēties pa jaunam. It kā visu zini, māki, bet divus gadus esi veģetējis. Mazliet varēja just, ka visur viss notiek paralēli, cilvēki sašķeļas grupās, kurp dosies. Visa pilsēta dun. Visur viss notiek. Ir mazs atbirums, kam ir forši mājās un nevajag kultūru vai sabiedrību, kas arī nav slikti. Mainījies mazliet arī patēriņš un ieradumi. Vieni paspēj vienā vakarā pat divus koncertus apmeklēt, citi nopērk biļeti un visu koncerta laiku pavada terasē sarunās ar sen nesatiktiem draugiem. Pārsātināts periods, bet ļoti jauks. Liela daļa bija izslāpusi pēc šī visa. Arī es. Beidzot notika dāņu “Of The Wand And The Moon” koncerts, kuru es un apmeklētāji gaidīja divus gadus. Emocionāls bez gala. Kanādas “Big Brave”, Ņujorkas “Imperial Triumphant” bija tikpat spēcīgs, pašmāju “Tesa” divus vakarus no vietas. Šie ir tie, kas palikuši atmiņā ļoti spēcīgi. Jauniešu veidotais “Forest” festivāls netālu no Jelgavas un “Laba Daba” arī bija superskaisti. Hm, manā topiņā noteikti jāieliek arī Grieķijas prezidentes vizīte Latvijā. Mākslas centrā “Noass” notika Grieķijas mākslinieku izstādes atvēršana — piedalījās vēstnieki, Latvijas prezidents un Grieķijas prezidente. Bija iespaidīgi. Smokings darbā — lieta, no kā ļoti izvairos, bet šī bija tā reize, kad vajag.

Kaut kas jauns, savādāks, citāds

— Bieži kultūras centru vadītāji ir izmisumā, viņiem pārmet, ka nerīko kultūras pasākumus, bet, kad uzaicina kādu mākslinieku, kurš nav “megazvaigzne” (viņi prasa astronomiskus honorārus), labi ja atnāk pāris cilvēku. Kā atgūt skatītājus, klausītājus laikā, kad līdzās pandēmijas sekām nāk klāt arī milzīgi apkures, elektrības rēķini, pieaugošas pārtikas cenas?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

— Tā ir reģionu problēma. Nesen mani studenti Mērsragā uzrīkoja savu kvalifikācijas darbu — izgaismots tilts un koncerts uz tā. Skaisti. Likās, puse no visiem iedzīvotājiem bija atnākusi. Jautājums ir — ko īsti mēs paši gribam, ko mums vajag? Pasākumi, kas notiek Kokneses pilsdrupās — ļoti mīļi, silti un skaisti. Šis gads nav izņēmums. Komplimenti rīkotājiem. Otrā krastā arī notiek. Komplimenti “Divas Upes” komandai. Patiesībā mazie koncerti ir “ņiprāki” — čello koncerts pilsdrupās, piemēram. Es nezinu mūziķi, bet ticu, ka emociju ziņā tikpat jaudīgi kā “Tautumeitas”. Izmaksu ziņā — saprotams, lētāk. Arī mazās izstādes bibliotēkā vai infocentrā vajag un vajag. Pat ja tie ir pieci vai astoņi cilvēki. Lielākā daļa nemaz nezina, kur ir bibliotēka vai kultūras nams — viņiem nevajag. Viņiem pietiek ar “darbs — mājas” vai “darbs — “pudeļuka””.

Viņus arī nevajag nosodīt vai ar varu vest uz kultūru. Es nemakšķerēju, bet priecājos par tiem, kas to dara. Pacietīgi cilvēki.

Vēl ir interešu jautājums. Gribēju Leļļu teātra izrādi atvest uz Koknesi. Bērniem. Parunāju ar kultūras nama foršo direktori un sapratu — labi, ka pārgalvīgi nerealizējām šo plānu. Vajadzīgs laiks. Un Dainis. Vai vairāki Daiņi un Anitas. Un Benita (atvērti cilvēki Koknesē jaunām un radošām lietām). Tepat vēl viens apstāklis — novadu reforma, kas ikdienas darbu pārvērta negantā mīnu laukā. Izaicinājumos. Mazās devās un pamazām. Protams, prioritāte ir siltums, pārtika un drošība. Bet saprāta snaudoņa rada briesmoņus (tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir labākais piemērs).

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mazie koncerti būs. Cerams, pamazām tie atraus cilvēkus no televizoriem un sauks laukā. Sabiedrības kā kopuma virziens. Varu tikai uzteikt, ka Koknese ir sakopta un skaista. Tas ir pirmais solis. Protams, ļoti jāstrādā ar neapzinīgajiem (kas neprot lielgbarīta atkritumus nogādāt tālāk par atkritumu urnu — dāmas un kungi!, — jums ir lieliska vieta tiem Paugu ielā!) un jauniešiem, kam ir feins skeitparks, bet taisa saulītes asfaltā vai salauž norādes parkā. Lai labāk un interesantāk dzīvotu, vajag visas sabiedrības iesaisti. Negribu sasolīt, bet brīvajos brīžos mēģināšu mazās devās iedzīvināt mazus notikumus Koknesē. Nesen dārziņa sapulcē atklāju, ka ir daudz jaunu ģimeņu, kas pārcēlušās uz Koknesi. Arī viņi ienesīs jaunas vēsmas un dzīvību Koknesē. Un ne vienmēr vajag lielo, dārgo vārdu, lai vakars būtu izdevies. Cieņa un interese par jebko — lūk! Kaut kas jauns, savādāks, citāds — par ko gan ne?

JANSONA “MAZBĒRNI”. Daļa no mākslas centra “Noass” komandas. Jānis — otrais no labās.
Foto no privātā albuma

Labi, ja ir

— Profesionālā kultūra nav pats par sevi pastāvošs fenomens. Tā prasa finansējumu, cilvēkresursus, infrastruktūru. Bet to arvien vairāk trūkst. Vētījot partiju programmas, no 19 partijām astoņās vārds “kultūra” neparādās vispār. Vai nepienāks laiks, ka kultūra būs vajadzīga tikai nelielai daļai cilvēku?

— Nu kā var nesolīt, vai ne? Jo kultūra ir pēdējais, ko vajag. Tas pats ar pedagogiem. Vai sociālajiem darbiniekiem. Ģimene — dārziņš — tavs pagalms — kaimiņi — draugi — tās ir mazās komūnas, kas veido lielo. Visi kopā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Katrs tik dažāds, citāds, bet visi vienā laivā. Ar visām izrietošajām sekām.

— Neprognozēto notikumu laiks kultūras dzīvē ieviesis jaunu tendenci — tā migrē uz virtuālo vidi. Vai tā varētu būt kultūras nākotne — lēta un ērta?

— Daļēji jā, bet kopumā — realizējām jauniešu dziesmu un deju svētkus šajā modelī. Virtuālā vide ir noderīga, un labi, ka apgūstam to. Ar mēru un prātu. Opera, teātris, deja, koncerts telefonā vai klātienē ir divas ļoti dažādas lietas. Es nespēju to baudīt digitāli. Nu nekādi. Dzīvs cilvēks ir dzīvs. Lēta un ērta laikam ir tikai Ķīna. Lēti un daudz. Kvalitātes gan maz. Ir ļoti labi, ja ir.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Bez kultūras norietēs civilizācija

— Piekrīti apgalvojumam, ka kultūra lielai daļai sabiedrības nav īsti svarīga. Piemēram, portālā kultūras ziņa interesē ap 100 — 300 cilvēku, bet daža policijas ziņa sasniedz pat 3000 skatījumu.

— Nu, protams. Ziņas par avāriju, slaktiņu, šokējoši, skandalozi interesē vairāk par jebkādu kultūru. Prioritātes. Kopš no tvnet.lv pazuda mūzikas sadaļa, es tur neiegriežos vispār. Un kopumā es ļoti sāku izvairīties no Latvijas ziņām. Ļoti reti iedvesmo vai ir kas pozitīvs. Un katru dienu klausīties, lasīt, cik viss ir slikti — es to redzu ielās un cilvēku sejās. Viens smaidīgs cilvēks man ielās iedod daudz vairāk spēka, cik visi pelēkie kopā. Gausties var visu laiku, par jebko. Mainīties — baigi grūti, bet var. Cik var cepties par niekiem? Velti. Šitajos brīžos ir ļoti forši, ja blakus ir labi kaimiņi, draugi, ģimene, komanda. Tas ir ļoti svarīgi. Ja mums vajag tikai maizi, desu, polšu, tad mēs aši atgriežamies pie saknēm. Cilvēks un dzīvnieks. Un tad nav tālu no Bučas, Irpiņas, Mariupoles. Tas ir ļoti mūsdienīgs un trāpīgs piemērs. Srebrenica mazliet senāks. Bez kultūras norietēs civilizācija. Bet kultūra paliks — mazās saujās, bet paliks.

Daļa no lielā konstruktora

— Kādu priekšmetu māci Kultūras koledžā?

— Esmu tehniskās producēšanas specializācijas vadītājs.

— Izklausās sarežģīti. Kāda tam visam saistība ar kultūru, un vai par šo specialitāti ir liela interese? Ko studenti dara pēc skolas beigšanas?

— Šobrīd jau var teikt — biju tehniskās producēšanas un mūzikas menedžeru virziena vadītājs. Gaismotāju un skaņotāju kursi un mūzikas menedžeri. Daļa no lielā konstruktora, bez kuras nu nekādi nesanāks pasākums, kāzas, koncerts. Tas, ko jaunieši radīja Kokneses parkā, bija labākais piemērs. Viņi parādīja, ka ar gaismu un skaņu palīdzību var iedzīvināt parku citādi. Likt tam dziedāt vai virmot, izbalināt to vai nokrāsot. Šovasar ļoti traki gāja visiem skaņu un gaismu puikām. Starp citu, arī meitenēm. Jo ļoti liels pieprasījums un noslodze. Tas ir sarežģītāk, kā tikai ieslēgt — izslēgt gaismu. Jebkurā teātrī un koncertvietā ir gaismotājs un skaņotājs. Bez tāda — nu nekādi. Absolventi strādā nozarē vai arī ārzemēs. Profesijā. Ļoti labi kotējas. Jo šādu speciālistu ļoti trūkst.

Citāda, bet ne sliktāka par mums

— Kāda tev liekas mūsdienu jaunatne? Bieži domā — kad mēs augām, tā gan nebija?

— Jū! Es pats reizēm tā saku. Ir citāda, bet ne sliktāka par mums pašiem. Motivētāka, zinošāka, bet reizē ir mīnusi. Mēs visi kopā mācām viņus. Sākumā ģimenē, tad dārziņā, tad skolā. Un, ja kādā posmā darbiņš slikti padevies, pieci no 20 ir labojami. Mācos ļoti daudz no viņiem, izprast, saprast jaunās tendences. Ir izaicinoši. Protams, vajag motivēt un iedvesmot, saprast un palīdzēt. Viņi ir tie, kas nāks pēc mums. Kādi viņi būs, ir atkarīgs no katra iesaistes.

— Kāds ir tavs šī gada lielākais izaicinājums?

— Spēt apvienot darbus, neatstājot ģimeni bez uzmanības. Jauna kultūrtelpa — “Vagonu zāle” — šovasar tai ir mazais starts. Vēl lēnām, pamazām. 300 m² izaicinājums. Laba komanda, ko veido studenti, absolventi. Un atmest smēķēšanu. Fui! Beidzot esmu gatavs tam.

Un pabeigt vēl iesāktās lietas — filmiņu par 70.—80.—90. gadu Latvijas metālistiem — no Atmodas līdz 90. Ir vēl, ui (!), cik daudz ieceru, kas jārealizē. 

Projektu finansē Mediju atbalsts fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikrasts “Staburags”.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Staburags.lv komanda.