Kad plīsīs problēmu burbulis

Skolotāji un mediķi ir tie, kuri līdz šim visaktīvāk protestējuši, lai valdība pievērstu uzmanību abu jomu problēmām. Par mata tiesu izvairījāmies no skolotāju streika septembrī, bet nu jau mediķi sarosījušies protesta akcijai. Starp visiem notikumiem, kas notiek Latvijā un pasaulē, gaidāmo ziemu, energoresursu un kurināmā cenu krīzi tas ir kā no maisa izlīdis īlens.

Mediķi par lielo noslodzi un zemajām algām, līdzīgi kā pedagogi, runā jau gadiem, bet līdz šim maz kas panākts. Mediķi sāk pieteikties streikam, bet pagaidām viņu skaits nav liels. Tomēr, kā atzīst slimnīcu vadītāji, katra darbinieka trūkums var radīt problēmas. Mediķu brīdinājuma streika dēļ varētu nākties pārcelt atsevišķas operācijas vai izmeklējumus. Kas no tā cietīs? Pacienti. Kāda paziņa jau trešo gadu gaida valsts apmaksātu operāciju, ko pēdējā brīdī atcēla pandēmijas ierobežojumu dēļ. Jau pagājis vairāk nekā gads, un tā arī viņa nav sagaidījusi zvanu no slimnīcas, ka jādodas uz ķirurģisko manipulāciju, jo rindas kārtību, kas izjaukta, nav tik vienkārši atjaunot. Kaut ko pārcelt vai atcelt nākas ne tikai pandēmijas dēļ, un iemesli var būt daudz un dažādi. Ja tas notiks arī streika dēļ, cilvēks operāciju var arī nesagaidīt.

Sekojot līdzi pēdējā laika notikumiem, Latvija, šķiet, kā tāds problēmu burbulis, kas top arvien lielāks un lielāks. Kas būs, kad tas plīsīs? Iespējams, problēma ir tāda, ka līdz šim katrs pats domāja par savu labklājību un protestēja pa vienam. Tomēr sarunās ar cilvēkiem arvien biežāk izskan frāzes, ka grūti ir visiem — algas mazas un slodzes lielas.

Medicīna noteikti ir joma, kas jāsakārto, bet tā, lai ieguvēji būtu visi — gan mediķi, gan pacienti. Tas viss ir vienoti. Ja ārsts spētu nopelnīt vienā darbavietā, viņam nenāktos strādāt vairākās iestādēs. Līdzīgi ir ar vizīšu pieejamību, jo ne jau savas izklaides pēc cilvēks dodas pie ārsta vai uz izmeklējumu. Ja mediķis to nozīmē, jāparedz iespēja konsultāciju saņemt, turklāt pēc iespējas laicīgāk.

To, ka medicīnas jomā valstī nav viss kārtībā, norāda arī daudzie medicīnas pakalpojumu centri, kas, manuprāt, veidojas kā sēnes pēc lietus. Neko jaunu vai atšķirīgu kā valsts finansētajos visbiežāk tajos nepiedāvā. Turklāt tajos lielākoties strādā tie paši ārsti, kuri valsts slimnīcās un poliklīnikās. Tikai attieksme un maksa bieži vien ir cita. Mani visvairāk izbrīna tas, ka maza saujiņa mediķu vai uzņēmēju var sarosīties, izveidot praksi, iegādāties augstvērtīgu aparatūru, bet lielā valsts to nespēj nodrošināt visiem. Ja nebūtu privāto medicīnas iestāžu, liela daļa pie ārsta netiktu vispār, lai arī par lielu samaksu. Tā ka pārmaiņas un uzlabojumi medicīnā ir nepieciešami, bet ne tikai atalgojumā, bet, iespējams, arī strukturāli.

Sandra Pumpure, “Staburaga” reportiere