Imants Strads: “Man nepatīk kaut ko nožēlot”

Aktieris Imants Strads dzimis Rīgā un audzis aktrises un kultūras iestādes vadītāja ģimenē, tāpēc šķietami loģiska ir viņa izvēle, tomēr gluži tā nav, ka Imants jau kopš bērnības ir sapņojis kļūt par aktieri. Skolojies Liepājā, par Latvijā atpazīstamu aktieri Imants kļuva, strādādams Valmieras teātrī, bet šobrīd jau divus gadus ir Dailes teātra trupā, lai gan vēl joprojām teju ik dienas mēro ceļu no Rīgas uz Valmieru, kur kopā ar mīļoto sievieti, Valmieras teātra aktrisi Elīnu Vāni, dzīvo un saimnieko pašu aprūpētā un izlolotā mājā.
Imants ir gudrs, inteliģents, zinošs, asprātīgs un interesants sarunu biedrs, mūsu saruna par Imanta dzīves ceļu, izvēlēm, veiksmēm un izaicinājumiem ir viegla un jautra.
— Pastāsti par savu ceļu līdz teātrim. Kāpēc tieši teātris bija tava izvēle?
— Mani vecāki bija cieši saistīti ar teātri — mamma, savulaik mācījusies vienā kursā ar Voldemāru Šoriņu, Jāni Skani, Lāsmu Kugrēnu, bija aktrise tagadējā Nacionālajā teātrī, tēvs Operetes teātrī vispirms bija direktora vietnieks, pēc tam arī direktors, pēc tam arī Nacionālajā operā, līdz ar to es kā bērns daudz laika pavadīju vienā vai otrā teātrī. Tiesa, lai arī mana mamma spēlēja “Skroderdienās Silmačos”, viņa atšķirībā no citiem aktieriem mani nekad neiesaistīja šīs izrādes masu skatos, centās no tā turēt pa gabalu. Man pašam sākotnēji nebija nodoma kļūt par aktieri, trenējos futbolā un gribēju būt futbolists, tomēr traumu un pusaudža slinkuma dēļ futbolista karjera nesanāca. Vēlāk uz Rīgas Franču liceju atnāca Ingmārs Čaklais un izveidoja skolas teātra studiju “Tunelis”. Tā es saslimu ar teātri.