imants@staburags.lv
Šovasar laiks iepazīt Lietuvas mazpilsētu šarmu
“Staburags” piedalījās ekskursijā Lietuvā — devās uz Kauņu un tās tuvāko apkārtni. Braucienu piedāvāja Aizkraukles novada pašvaldība projektā “Dzīve pie upēm” ar mērķi Latvijas iedzīvotājiem parādīt vairākas, iespējams, mazāk zināmas vietas dienvidu kaimiņu zemē. Vienas dienas laikā bija iespēja apskatīt grezno Raudondvares muižas ansambli, dabas ieskauto Kulautuvu, pauguraino Vilkiju, iedvesmojošos Zapišķus un glamūrīgo Kačergini.
Mazāk nekā 12 stundu laikā nereāli izbaudīt katru no šīm vietām, kā arī pašu Kauņu — skaistu, ar bagātu un gadsimtiem senu vēsturi apveltītu, otru lielāko Lietuvas pilsētu Nemunas un Neres upju krastos. Kauņa un tās rajons strauji attīstās un kā magnēts pievelk arvien jaunus iedzīvotājus. Līdz ar to ir viens no četriem rajoniem valstī, kurā ik gadu demogrāfiskā līkne ir augšupejoša. Kopš 2017. gada rajons attīstās arī kā kūrorta zona un ir viena no septiņām šādām vietām Lietuvā. Pateicoties attīstītajai kuģīšu satiksmei, un upju krastos izvietotajām ēdināšanas iestādēm, Kauņas rajonā veidojas arī gastrotūrisms. Par lietuviešu izcilo pavārmākslu “Staburags” pārliecinājās vairākkārt. Šajā gadā Kauņa un tās rajons ir arī Eiropas kultūras galvaspilsēta, te notikuši un notiks daudz dažādu mākslas pasākumu.
Muižkungiem ir aligatori un pērtiķi
Viena no populārākajām apmeklējuma vietām Kauņas rajonā ir aptuveni 10 kilometru attālumā no pilsētas esošais Raudondvares muižas komplekss, saukts arī par pilsmuižu. Lietuvas renesanses arhitektūras piemineklis, kura vēsture sākas 17. gadsimtā. Pirms tam te bijusi viduslaiku pils. Viena no iespaidīgākajām ēkām muižas ansamblī ir ziemas dārzs ar oranžēriju. Klasicisma un neogotikas formās celta 1837. — 1839. gadā, restaurēta no 2010. līdz 2013. gadam. Lielā, baltā un greznam kuģim līdzīgā ēka ir pirmā, ko pamana ienācējs muižas kompleksa pagalmā no centrālās ieejas. Tikai pēc tam labajā pusē atklājas sarkaniem ķieģeļiem celtā muižas māja kā tūrisma informācijas centrs, kurš sendienās esot kalpojusi arī kā “vieta pārdomām” jeb cietums. Kreisajā malā — muižas staļļos — darbojas mākslas inkubators, kurā ir teātra un koncertzāle ar aptuveni 500 skatītāju vietām.
Oranžērijā darbojas restorāns, bet pirms maltītes var apskatīt bagātīgu eksotisko augu kolekciju, ieklausīties šeit mītoša papagaiļa “dziesmās”. Jāteic, ka ēdienkarte ir tikpat izcila kā pati ēka — liellopa gaļas karpačo ar garšaugu eļļu un ķiploku maizi, apelsīnos marinēta pīle, sviestā cepts steiks, marakujas augļu deserts ar upeņu šerbetu — tie ir tikai nedaudzi no te pasūtināmajiem gardumiem. Cenas otrajiem ēdieniem — no 12 līdz 24 eiro par porciju. Mūs kā īpašus ciemiņus saldajā ēdienā pārsteidza ar kūku, kas gatavota pēc senas, vienas no muižas saimnieces receptēm.
Atjaunotajā muižas pilī notiek laulību ceremonijas, konferences, koncerti. Mūs ekskursijas laikā īsumā iepazīstināja ar muižas bijušo saimnieku dzīvesstāstiem un ieguldījumu kompleksa attīstībā. Jāteic, ka starp viņiem bijušas daudzas spilgtas personības un, kā tādām piedienas, viņiem piemitusi vēlme uz trakulībām. Piemēram, šajā vietā turēt eksotiskus dzīvniekus — ziemas dārzā atradās trīs aligatori, pērtiķi un papagaiļi. Tā kā sendienās teju katrs muižnieks bija arī aizrautīgs mednieks, ēkā par to ik uz soļa atgādina dzīvnieku izbāžņi un lielā ragu kolekcija. No ragiem pat izgatavota lustra, kas izskatās nedaudz baisi, bet nebūt ne bezgaumīgi. Vienā no pils zālēm acis var priecēt ar senatnīgo, tajā skaitā renesanses laika, apģērbu rekonstrukcijām.
Uz Kulautuvu pēc brīnumūdens brauc no visas Lietuvas
Apmēram 10 kilometru no Raudondvares priežu meža vidū iekārtojusies apdzīvota vieta Kulautuva. Kopš 2014. gada te darbojas rehabilitācijas klīnika, kurā ir 100 vietas pacientiem ar sirds un asinsvadu, kā arī nervu sistēmas slimībām. Līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā kūrortvietas iedibināja pagājušā gadsimta sākumā. Kulautuva 1933. gada 22. aprīlī kļuva par pirmo veselības kūrortu valstī. Ārzemju ārsti, kā arī šīs vietas viesi teikuši — ja Kulautuvas daba nespēj izdziedināt, tad nekas to nespēj. Savukārt ārsti no Vācijas atzinuši, ka nav jēgas braukāt pa pasauli, meklējot vietu, kur sevi dziedināt, jo var atbraukt uz šejieni. Vēlāk, padomju gados, te darbojās tuberkulozes slimnīca. 2016. gadā šeit veica 150 metrus dziļu urbumu un rezultātā ieguva ūdeni ar zemu mineralizāciju. Ļoti dzidru un tīru, pēc speciālistu atzinuma, tik labu, ka var lietot zīdaiņu pārtikas gatavošanai. Tas bija par iemeslu šeit ierīkot minerālūdens sūkņu māju. Nogaršojot ūdeni, man tas šķita ļoti maigs, tāds kā “apaļš”.
Par Latvijas—Lietuvas projekta līdzekļiem, saistībā ar kuru notika arī šī ekskursija, pirms dažiem gadiem Kulautuvā, avota vietā, izveidoja modernās arhitektūras būvi no nekrāsota kortēna tērauda. Vieta kļuvusi ne tikai vietējo iecienīta, bet uz šejieni pēc ūdens braucot teju no visas Lietuvas. Savukārt kortēna tērauds pamazām maina krāsu un no koši oranža gada laikā ieguvis brūnīgu — apkārt augošo priežu stumbru nokrāsu.
Kulautuvas apskates turpinājums aizveda līdz Veselības takas (2 līdz 6 kilometru garas) noslēgumā izveidotajam Baltu dievību parkam. Tajā dažādos koktēlnieku plenēros tapušas četras dievību un trīs dievu statujas.
Netālu no parka ir Sv. Jaunavas Marijas draudze, viena no Lietuvas jaunākajām baznīcām. Tās fasādei izmantots daudz stikla, tāpēc iekštelpas vizuāli savienojas ar vidi. Baznīca ir ne tikai gaiša, bet arī moderna: ekrānos pie sienām ticīgie var redzēt lūgšanu un dziesmu tekstus, tajā ir interneta pieslēgums. Vecā koka baznīca nodega 2012. gadā, pāri palika vien zvana tornis.
Pasaulslavena mūziķa audžvecāku dzimtā vieta
Apmēram 15 kilometru no Kulautuvas ir apdzīvota vieta Vilkija, kas latviskā tulkojumā ir vilks. Pilsētiņa, kuru tik ļoti ietekmējusi Nemunas upe, izgraužot savus krastus, ka vecā koka apbūve principā zudusi, un, gadiem ejot, jaunās mājās “pakāpušās” kalnā. Senāk bagātīgi apdzīvota vieta, par kuru 1579. gada vēstures ierakstos teikts, ka te darbojās 40 viesnīcas, sauktas arī par tavernām. Vēl senāk, 1450. gadā, te atvērts pirmais muitas punkts pie Nemunas upes. Šajā laikā notika aktīva tirdzniecība, darbojās kuģu satiksme, un Vilkijas vārds minēts Hanzas savienības tirgotāju dokumentos. 16. gadsimtā Vilkijā atradās Lietuvas hercoga Vitauta nozīmīgākā muiža tagadējās Žemaitijas, senāk Samogitijas reģionā. Šī ir arī vieta, kuru patiesi var saukt par Lietuvas “kalnu pilsētiņu”. Gan kājāmgājējam, gan pie stūres braucējam te ir ko pasvīst, jo dažas ieliņas, piemēram, Kauņas, ir īpaši stāvas, un grūti iedomāties, kā Vilkijas iedzīvotāji te pārvietojas ziemā. Senāk te bieži notikušas autobusu avārijas. Visaugstākajā vietā pilsētiņā stalta stāv 1908. gadā celtā Svētā Georga baznīca. Iepriekšējā, Sv. Jura baznīca, celta 1525. gadā. Diemžēl to piemeklēja ierastais koka ēku liktenis — 1892. gadā baznīca nodega. Pāris desmitu metru no baznīcas paveras plaša panorāma uz Nemunas upes līkumiem. Skatos un redzu līdzību ar Daugavas lokiem Latvijā. Lejā upes krastā redzams prāmis, kas tajā dienā nestrādāja. Kuģītis “Vilkinė” te darbojas kopš 1999. gada un ir vienīgā pārceltuve uz Nemunas.
Upe joprojām ietekmē vietējo ikdienas dzīvi. Iepriekš bagātīgi lijis, ūdens līmenis cēlies, un, lai nokļūtu otrā krastā, jādodas uz 30 kilometru attālo Kauņu. Pirms ceļa apskatām Luisa Ārmstronga vārdā nosaukto laukumu, kā arī amfiteātri. Luiss Ārmstrongs no sešu gadu vecuma strādāja pie Amerikā dzīvojošas Lietuvas ebreju Karnofsku ģimenes, tirgoja ogles. Tāda ir šīs mazās pilsētiņas saistība ar pasaulē labi zināmo trompetistu un solistu. Vēlāk savās atmiņas mūziķis rakstīja, ka šī ģimene viņam “iemācījusi dziedāt no sirds”. Laukumā ierīkoti skaļruņi, kurus iedarbina, nospiežot pogu, un pār Nemunu atskan samtains džezs.
Peldošais ekskavators pārtapis mākslas objektā
Zapišķi ir Nemunas kreisā krastā esoša klusa un gleznaina vieta. Tā pārsteidz ar 16. gadsimta beigās celto un mūsdienās par Lietuvas baznīcu māti saukto Svētā Jāņa Kristītāja baznīcu — Kauņas rajona rotu un lepnumu, izcilu gotiskās arhitektūras šedevru. Pirmais iespaids, redzot mazo, glīto mūra baznīciņu perfekti nopļautā zālāja vidū, ir nedaudz sirreāls. Apkārtnē nav nevienas citas ēkas, tikai rāmi plūst Nemuna, piestātnē braucējus gaida kuģītis. Miers, klusums, svinīgums. Šķiet, ka baznīca sākas jau ārpus tās sienām. Ēka savā mūžā pieredzējusi gan dabas stihijas, gan cilvēku fizisko ietekmi, un nav saglabājies neviens no sienas gleznojumiem, par kuriem līdz mūsdienām nonākuši tikai nostāsti par to, cik maģiski tie bijuši.
Baznīca cieta 1812. gadā, kad Napoleona karavīri devās uz Krieviju un tajā ierīkoja stalli. 1869. gadā baznīcu atkal atvēra, mainīja jumta konstrukcijas, nojauca torni, uzstādīja ērģeles un veidoja sienu gleznojumus. Diemžēl 1901. gadā ēku uzskatīja par nolietotu, dievkalpojumi te nenotika un to slēdza. 1912. gadā nojauca koka zvanu torni. Pirmā pasaules kara laikā vācieši baznīcā demontēja ērģeles. Padomju varas gados — 1953. — 1955. — baznīcu atjaunoja. Pēc pēdējās restaurācijas baznīca atvērta 2020. gada vasarā, un kovida dēļ vien pagājušajā gadā te notikuši pirmie kultūras pasākumi.
Zapišķos, upes krastā, pietauvots kāds dīvains objekts, kas senāk izmantots Nemunas gultnes rakšanai, smilšu iegūšanai. Daudzkausainais peldošais ekskavators beidzis darba gaitas, bet nav sagriezts metāllūžņos. Tā vietā pārtaisīts par unikālu izstāžu vietu — kultūras un mākslas kuģi “Nemuno7”, objektu, kurā izpaužas avangarda mākslinieki. Kausi, kuri agrāk raka smiltis, tagad stāv mierā, un katrs no tiem auklē pa puķu stādam. Par senāk valdošo rosību vien atgādina skaņas — dzinēja rūkoņa, metāliski klaudzieni, zvani. Arī tās ir mākslinieku instalācijas, skaļruņi, mehānismi, kas atsitas pret kuģa korpusu. Rūpīgāk skatoties, dažādas instalācijas var pamanīt arvien vairāk. Kāds mākslas objekts paslēpts iluminatora stiklā, lūkā. Kuģa astē karājas milzu medūza, kura tumsā iedegas krāsainās gaismās. Stāsts ir par sajūtām — nedaudz baisām, kas rodas no metāla, zemas frekvences skaņām, upes dzelmes, pusatvērtām lūkām. Līdzās ziedi, koki, kas rada pārliecību, ka tas, ko redzi, nav bīstams.
Koka arhitektūras pērle
Aptuveni stundu ilgais brauciens ar kuģīti “Žalgiris” no Zapišķiem līdz Kačerginei augšup pa straumi ļauj ieraudzīt to, kas, autobusā braucot, palika nepamanīts. Pārsteidza īpaši garais veloceliņš, kas vijas līdzās upei abos tās krastos. Visa brauciena laikā uz tā bija intensīva satiksme. Kopējais veloceliņu garums Kauņas apkārtnē ir 62 kilometri.
Kačergini Lietuvā var salīdzināt ar kādu piejūras pilsētu, piemēram, Jūrmalu Latvijā. Priedes, greznas privātmājas, pieklusināts ikdienas ritējums, lepni restorāni, fotomākslas izstāde parkā. Pastāvīgo iedzīvotāju šeit maz — ap astoņiem simtiem.
Par pilsētiņas vārda rašanos vairāki nostāsti, bet tulkot to var kā “krāsns kruķis”. Kāda leģenda vēsta, ka tad, kad pilsētiņai bija vēl tālu no kūrortvietas statusa, 19. gadsimta vidū sievietes savus vīrus no kroga esot ar krāns kruķi mājās vilkušas.
Jau 1933. gadā šo vietu, toreiz zvejnieku ciemu, pasludināja par kūrortu un Kačergini par savu darba vietu izvēlējās daudzi Lietuvas rakstnieki un mākslinieki. Mūsdienās pilsētiņa ir unikāla, pateicoties koka arhitektūrai. Daudzas no mājām ir vienkāršas vasaras mājas, bet citas greznas villas. Padomju laikā villas nacionalizēja, pielāgoja dažādām funkcijām, tās kļuva par poliklīnikām, skolām un citām iestādēm. Lielākā daļa villu zaudēja savu sākotnējo mērķi un tēlu, pēc neatkarības atgūšanas pamestas. Mūsdienās pilsētā ir lieliska tūrisma infrastruktūra: pontonu piestātne, veloceliņš, atjaunots Avota laukums, ierīkota bezmaksas autostāvvieta, elektromobiļu uzlādes un velosipēdu remonta stacijas. Pilsētā ir viesnīca un divas kafejnīcas, kā arī var pieteikt teatralizētu ekskursiju gida pavadībā.
Projekta Nr.LLI-474 “Dzīve pie upēm: tūrisma produktu attīstība, balstoties uz seno un mūsdienu Baltijas valstu vēsturi” (Living Rivers) ietvaros.
Kopējais projekta budžets ir 590 149,66 euro, tajā skaitā 501 627,20 euro Eiropas
Reģionālā attīstības fonda finansējums.
Par publikācijas saturu pilnībā atbild laikraksts “Staburags”, un tas nekādos apstākļos nav
uzskatāms par Eiropas Savienības oficiālo nostāju.
Reklāma