Viss ir mūsu galvās

Aizvadītajās brīvdienās pārliecinājos par to, ka dažādi liegumi, noteikumi un brīdinājumi mūsu valstī laikam gan domāti visiem citiem, tikai ne pašiem valsts iedzīvotājiem. Kopā ar ģimeni brīvdienās nolēmām atpūsties Mežezerā, atpūtas vietā pie Odzes ezera. Pie ieejas atpūtas vietā divi brīdinājuma uzraksti — ar suņiem staigāt aizliegt un ar automašīnām atpūtas vietā iebraukt aizliegts, un ieejai priekšā aizvilkts neliels nožogojums. Bet ko ieraugām realitātē? Pa atpūtniekiem pilno peldvietu klīst divi lieli suņi bez pavadas un vēl pāris mazie mīlulīši pavadiņās. Mašīnas kādas četras. Vislielākās bažas radīja tas, ka vietu, kur visērtāk ieiet ūdenī un plunčājas krietns bariņš bērnu, okupējusi kompānija, kas te ieradusies pa ezeru pajandelēties ar ūdensmotocikliem. Nākamajā dienā atkal tas pats. Un piedevām vēl viegli iereibušu jauniešu kompānija, zem padusēm stutējot, savu “sagurušo” draugu stiepj uz ezeru atžirgt.

Līdz šim ezeru apsaimniekoja vietējā pašvaldība, arī atkritumus izveda un peldvietā pļāva zāli, sakopa un iztīrīja piekrasti, taču pati atpūtas vieta ir privātīpašums. Līdz ar to nav īsti skaidrs, kas un vai vispār kāds šo vietu pieskata un kontrolē kārtību tajā. Lai gan apziņai par drošības un kārtības noteikumu ievērošanu būtu jābūt mūsu pašu apziņā. Diemžēl mūsu prātos vairāk mājo atruna — nekas briesmīgs jau nav noticis, un apziņa par drošību atnāk tikai tad, kad nelaime jau notikusi. Nesen kādā pasākumā sāka skanēt trauksmes sirēna un tikai neliela daļa cēlās kājās, lai pamestu telpu. Pārējie mierīgi nogaidīja, uz ejošajiem cilvēkiem noraugoties kā uz dīvainīšiem. Arī šī situācija noteikti pierāda to, ka lielākajai daļai sabiedrības acīmredzot par drošību jāatgādina vismaz trīs reizes, kamēr “pielec”, kas tas ir nopietni.

Valsts iestādes un dažādas institūcijas ik gadu tērē lielu naudu dažādu sociālo un drošības kampaņu īstenošanai. Tās mums atgādina: “Nebrauc dzērumā! Nelec uz galvas svešās ūdenskrātuvēs! Nepārkāp ātrumu! Nešķērso sliedes neatļautā vietā!” Un daudzas citas lietas, kurām tāpat būtu jābūt skaidrām un pašsaprotamām. Taču, ja ģimenē ar bērniem par šīm lietām nerunā un arī vecāki nerāda labāko piemēru, tad droši vien nekādas sociālās kampaņas, brīdinājuma uzraksti un aizliegumi ne lieliem, ne maziem nelīdzēs.